Indonēzija - Bali (otrā nedēļa)

4.07. - iedzīvojamies

Tik ļoti novērtēju, ka mums ir iekļautas brokastis. Tās iepriekšējā dienā jāpasūta uz konkrētu laiku - priekš manis šis ir lielisks modinātājs, lai no rīta pamostos agrāk nekā vēlāk. Vēl šodien esmu nolēmusi par labu esam rīta high intensity jogai - PiYo. Un tas bija tieši tas, ko meklēju - normāls kardio jau iesildīšanās laikā, stiepšanās, pietupieni, izklupieni un, protams, bērpiji jogas stilā  Viss jogas pasākums man izvēršas par vienu lielu svīšanu. Duša un diena var sākties. Beidzot saulē pabalējušos matus palutinu ar kārtīgu, biezu matu masku. Mazie laimes brīži.

Pēcpusdienā jau atkal jādodas uz lēto moiku. Tad nobaudam garšīgu kokosriekstu saldējuma bumbu un ejam pārgājienā uz rīsu laikiem. Šeit ir izveidota forša taka, kas laika gaitā ir apaugusi ar dažādām kafenītēm un viesu mājām. Saulrieta laikā rīsu laukos ir īpaši skaisti - liekas, ka katra vārpiņa mirguļo saules pielieta, ko papildina majestātiskās palmas un krāsainās debesis. Lauku idille ar zosīm, gaiļu kikerigū, šur tur pa kādai ķirzakai, kas sabijusies skrien ko ķepas nes un tam visam pa vidu tekošais meljorācijas ūdens urdz no visām pusēm. Tik pārdomāta sistēma lauku apūdeņošanu - spēj tik pabrīnīties!

Vakariņas ieturam skaistā restorānā, kas atrodas turpat rīsu lauku vidū un vērojam saulrietu tā kulminācijā!

Mierīgs vakars mājās ar Lampas Politiķu cepienu un miegs jau nāk pl.: 21:00 - tā ir ar to agro celšanos.

5.07. - ūdenskritumi

Šodien agrs rīts, ceļamies jau pl.: 8:00, uzēdam brokastis un ejam pie saimniekiem vienoties par moci. Šodienas plānā mums ir ūdenskritumi un beidzot apskatīsim Ubudas apkārtni. Apnicis jau staigāt kājām! Ja visi iepriekšējie mocīši mums ir bijuši mazi un sajūta, ka esi goliāts, kas brauc ar tabureti, tad uz šī pelēcīša jūtamies kā dīvānā. Beidzot man ir stabila sajūta un varu baudīt ceļu, kaut tas sanāk tikai retos brīžos - satiksme te ir ļoti saspringta. Braucējiem, kas nejūtas par sevi pārliecināti labāk izmantot moto-taxi vai taxi iespējas, jo var sanākt kārtīgi pabojāt sev un arī citiem nervus. Ceļu satiksmes noteikumi te eksistē, tikai jautājums kādi tie ir? Braukšana prasa lielu uzmanību, labu intuīciju un veiklību.

Pirmais apskates objekts, ko iebakstam kartē ir Kanto Lampo Waterfall. Lielākajai daļai ūdenskritumu ir ieejas maksas, kas svārstās no 15’000 līdz 20’000 rūpijām. Apkārtne ir skaisti sakopta un labiekārtota - šādu naudiņu par tādiem dabas skaistumiem nav žēl samaksāt. Šis mums katram izmaksā 20’000 rūpijas, kas ir 1,31€. 

Ūdenskritums skaists un ļoti plats. Gaisā visapkārt jūtams liels mitrums no ūdenskrituma šalkām un džungļu “sienām”, kas vijas visapkārt upei. Cilvēku gan ir ka biezs un šādā kolhozā visi stāv garākās rindās, lai tiktu pie iespējas nobildēties vieniem pie skaistā ūdenskrituma. Instagram vs reality! Te ūdenī stāv puiki, kam iedod savu telefonu, samaksā naudiņu, pakāpies pie/uz/aiz/iekš ūdenskrituma un viņš tevi sabildēs no visiem rakursiem. Lūk tā! Mums slapināties negribējās un rindā stāvēt - vēl mazāk (un kur nu vēl maksāt). Turpat cafe uzēdam vieglas otrās brokastis un braucam uz otru ūdenskritumu - Air Terjun Kuning Waterfall.

Šeit gan esam pilnīgi vieni - mēs, džungļi, daba un ūdenskritums. Var redzēt, ka šeit sen neviens nav gājis. Izbūvētā taciņa sabirusi ar lapām un apaugusi ar nelielu sūnu slāni. Paejamies un zālē atrodam 3 perfektus passion fruit. Dienas loms! Noejam lejā pa diezgan stāvu un slidenu betona ceļu un redzam ka tālāk kāds gabaliņš vēl uz leju mums jāiet pa stāvām un dikti sarūsējušām trepēm. Mēģinam, taču viena trepe ir tik sarūsējusi, ka tā atdalījusies no konstrukcijas un iztrūkstošajā trepes caurumā var redzēt, cik augstu mēs patiesībā vēl esam. Ne, ne - es palieku kur bijusi, jo šis nepavisam nav droši un man sāk griezties galva. Jurčiks gan drosmi saēdies, apņēmīgi tiek līdz pašai lejai, taču taka tālāk līdz ūdenskritumam ir tik aizaugusi, slapja un džungļaina, ka nav iespējams iziet tai cauri. Nav jau arī piemērotu apavu un mačetes - tā jau varētu explorot. Griežam uz riņķi, kāpjam visu gabalu atkal uz augšu (Juris redz pirmo zaļo čūskeli) un braucam uz trešo ūdenskritumu. Ceļš cauri rīsu laukiem un vēl dažādiem ciematiem mūs aizved līdz Tukad Cepung Waterfall (ieejas maksa 15’000 rūpijas, kas ir 1€. Tur atkal klumburējam pa stāvām trepem uz leju (kārtīga kāju diena) un mūsu priekšā krusceles - pa labi ir mazāks ūdenskritums un ala, pa kreisi - lielāks, kur ūdenskritums krīt iekšā alā. Skaisti, skaisti, skaisti! Esam mazliet izbadējušies, tāpēc uzēdam vienā no vairākām kafenītēm (dārgu un nevisai garšīgu roltonu) un laižam atpakaļ uz pilsētu. Izņemam drēbes no moikas, tad mazliet atpūšamies pa istabu un dodamies uz  mazo treniņu iekš gym. Pilna diena - neko pielikt, neko atņemt! Esam pelnījuši super garšīgas vakariņas Sugriwa’s Warung un tad jau miedziņš.

6.07. - ūdenskritumi un skaistās dejas

Vakardienas brokastu lapiņā kaut ko saputrojos un šodien man garšīgo pankūku vietā ir tradicionālās indonēziešu brokastis ar kaut ko nesaprotamu, kas apbērts ar kokosriekstu skaidiņām. Jurim, kā vienmēr oliņa. Kamēr kasamies un taisamies tikmēr savelkas mākoņi un sāk nedaudz līņāt. Negaidītais un galīgi neplānotais lietus izbojā visu rītu un, kā izrādās arī garstāvokli visas dienas garumā. Laiku izmantojam daudz maz lietderīgi - kamēr līst, es izberžu savus nodzīvotos Birkenstock, savukārt Juris apgūst photoshopu. 

Pēc lietus satiksme uz ielas ir diezgan busy - visi kaut kur mēģina paspēt. Mēs dodamies uz Goa Rang Reng ūdenskritumu. Šeit patiesi ir skaisti un maģiski. Džungļu mežu ielokā paveras skaļi šņācošs, akmeņais ūdenskritums, kuram gar maliņu ir novilkta trose, lai smuki varētu uzrāpties tā virsotnē. Tā arī daram! Sēžam un baudam līdz kamēr atkal sāk līņāt. Pa ceļam uz nākamo ūdenskritumu iebraucam uzēst pusdienas. Šeit, mazā ciemata warungā, jau 12 gadus saimnieko kāds padzīvojušāks pāris - abi aizgājuši no darbiem lielā viesnīcā, lai šeptētos paši sev. Kundze tāda traki aktīva - grib iemācīt mums indonēziešu valodu un dara to diezgan uzstājīgi, visu laiku lūdzot man atkārtot, kamēr viss vienā putrā:

• Čantik - skaisti

• Selamat siang - labdien

• Terima kasih - paldies

• Sama-sama - your welcome

• Hati-hati - esi uzmanīgs

(Interesanti, ka šajā valodā nav nākotnes un pagātnes gramatikas - par rītdienu viņi saka es iet rīt, es iet tagad/šodien, es iet vakar)

Ēdiens ir ilgi jāgaida un, godīgi, nebija gardākais, kas ēsts, bet jaukais pāris ar savu smaidu, draudzīgumu un pat dāvanu visu vērsa par labu.

Tālāk laižam uz Tibumana Waterfall - šis laikam ir skaistākais ūdenskritums, kāds līdz šim šajā salā ir redzēts - tas ir perfekts savā būtībā, simetrisks, korekts, proporcionāls, apkārt noaugušas klintis ar papardēm, sūnām un vīteņaugiem. Kā no Dove vai Palmolive reklāmas. Laižam mājās. 

Šovakar mums ir kulturālais pasākums - beidzot dodamies uz rituālajām dejām, kas notiek templī tepat pie mūsu mājām. Gribas pat nedaudz sapucēties. Ieejas maksa vienam cilvēkam ir 100’000 rūpijas, kas ir 6,55€. Tiekam sēdēt otrajā rindā aiz pārīša, kam abiem ir pa traki profesionālam stroķim ar milzīgiem objektīviem. Kaut ko iesmejam par viņiem, taču, kad sākās priekšnesums tad abi visu laiku kaut ko riktējas, spaidās, kustās, ņemās, skaļi sarunājas, spīdina gaismas, kaut ko izmisīgi meklē pa somām - bļin - ar sūdainu mietu tādus sasist un izsviest ārā no valsts. Dejas un priekšnesums bija tik ļoti skaists, bet visu pamatīgi sabojāja tie divi super neprofesionālie idioti. Vispār kopumā cilvēki kā no krātiņa izmukuši - kaut ko runā savā starpā, nepārtraukti staigā, bāž priekšā telefonus ar IG live streem - nu bļin. Ne mani nosodošie acu skatieni, ne kušināšana nepalīdz. Lohi! Esmu nolēmusi, ka gribētu šīs dejas pieredzēt vēlreiz - finger crossed bez idiotiem!

Sacepušies un pārdusmojušies ejam vakariņās. Liekas ka viss apkārt tracina, cilvēku par daudz, skrien virsū, viss kaitina - bez aliņa nekur. Vēl pirms gulētiešanas, kā ķirsīts kūkai pa virsu, zem logiem nepārspīlējot 40 min no vietas divi kaķi savā starpā kaut ko nevarēja sadalīt un par to gribēja pavēstīt visam rajonam cik viens ir slikts un cik tas otrs vēl sliktāks. Aaaa un vēl internetam kaut kas notika! Skaisti! Ejam gulēt, lai ātrāk pienāk rītdiena!

7.07. - rīsu terases un ūdenskritums

Ziņo Juris:

Brokastīs man kā ierast olas, maize un augļi, Ancei kā ierasts banānu pankūkas. Paēdam un taisāmies ceļā, šodien ir paredzēts apskatīt rīsu laukus (Tegallalang Rice Field) - īsta instagrameru vietiņa, kur var  sabildēties smukās šūpolēs virs tiem. Ap pl.: 10:00 jau esam uz mocīša un dodamies rīsu lauku virzienā, aptuvenais laiks ceļā 40 min. Rīts ir nomācies un pa nakti ir arī pamatīgi lijis, ceļš slidens. Ancei tas liekas super bīstami, līdz ar ko man ir jābūt ļoooti uzmanīgam, kas nozīmē braukt ne ātrāk kā 30 km/h. Vietējos braucējus gan tas maz uztrauc, jo tie tik lido pa to ceļu kā trakie ar visām sievām un bērniem uz bagāžnieka. Atstājuši mocīti parkingā, dodamies uz rīsu laukiem - lai tiktu iekšā ir jāsamaksā simboliska ieejas maksa - uz abiem 1,3 eiro. Ieejot iekšā paveras skats uz kalnu ieleju, kur skaisti pakāpienveidā sastādīti rīsi. Tur pat pie ieejas mums arī piedāvā nofotagrafēties instagramīgajās šūpolēs, bet šis pasākums ir par atsevišķu samakstu un tie nav pāris eiro, bet gan 10 eiro par dažām bildēm, mēs sakām paldies un dodamies staigāt. Pēc lietus arī rīsu lauku takas ir salijušas un slidenas. Liekas tīri ok līdz brīdim, kad attopos uz dibena dubļos un pēc brīža vēlreiz. Šorti netīri, rokas netīras - laikam jāiet uzmanīgāk, viņš nodomāja! Vietējiem cepuri nost - ir atkoduši, kas ir nepieciešams tūristiem - skaistas bildes. Tā nu veci tantuki sataisījuši grozus, kas ir iekārti plecos,  piedāvājas nobildēties ar sevi vai vari pats ņemt grozus un tēlot rīsu vācēju. Mēs arī piekrītam šai avantūrai un kā pilnīgi duraki, nepaprasot cik maksās, sākam bildēt viņu, viņu ar sevi, sevi ar grozu. Pēc fotosesijas jaukā kudze ar smaidu sejā, lauzītā valodā - “monē, monē”, iedodu 20k, kas jaukajai kundzei smaidu nedaudz noņem - “moore monē”, kad esmu šķiries no 50k, kas ir ap 3,5 eiro mēs abi smaidot atvadamies. Lai jau tiek! Ejot pa laukiem tādas vecas tantiņas bija vairākas, bet, piemēram, viens vecs kungs sākotnēji piedāvāja mums nobildēties, mēs atsakam, ejam tālāk uz soliņa apsēsties un pavērot laukus mierā un klusumā, taču vecais kungs nav ar pliku roku ņemams - ja ne ar bildi nopelnīs naudiņu, tad ar stabules spēlēšanu! Paņēmis savu pūšaminstrumentu apsēžas mums blakus un sāk pūst. Te nu mums bija klusums un miers. Nezinam ko darīt, vai ir maz pieklājīgi koncerta laikā iet prom! Saņēmuši savu nekaunību rokās, ejam prom no muzikanta, pieklājīgi atsveicinoties. Mums sagribas ēst, tādēļ dodamies prom un pusdienas ieturam vietiņā ar skatu uz rīsu laukiem. Braucot tālāk pa ceļam ieraugu veikalu/darbnīcu, kura izskatās apskates vērta, metu ripā. Vietiņa ļoti feina, kurā no dažādām vecām rūpniecības iekārtām tiek veidoti galdi, lampas, krēsli, dīvāni. Mēs ar lielām acīm izstaigājam un apbrīnojam ideju un apņēmību kko tādu radīt. Nonākuši pie ūdenskrituma samaksājam ieejas maksu, kas ir pāris eiro un dodamies skatīties. Kāpiens nav sarežģīts, bet kaklu nolauzt var un arī no trepēm nolidod var. Vietiņa kā no pastkartes - ūdenskritums, džungļi, upe.. skaisti un skaisti. Pie ūdenskrituma akmeņos bija izgrebtas sejas, kas līdz šim vēl nebija redzēts. Izbaudījuši ūdenskritumu, dodamies pie ieejas kafijušņikā nedaudz iekos - šodien mums ir apetīte!  Braucam mājās, pačilojam līdz vakariņām un pie mājas warungā uzēdam burgeri un kebabu. Vakarā filma un miedziņš.

8.07. - jauna pieredze un svarīgs notikums

Man šodien ir divi ļoti svarīgi pasākumi. Sāksim ar pirmo.

Šodien esmu pieteikusies uz ēst gatavošanas kursiem “Bali Farm Cooking School”. Dienas plāns sastādīts uz 6,5 stundām ar tikšanos jau pl.: 7:30. Šī būs pirmā reize ceļojuma laikā, kad tik ilgu laika posmu katrs daram savas lietas. Kopā esam pieci ēst gatavotāji (mamma ar meitu no US, jauns matemātikas skolotāju pāris no Taizemes un es) un sākums visam ir ekskursija cauri lielam local market (šī iespēja ir tikai rīta grupai, jo vakarā tirgus ir ciet), kur mūsu galvenais gids un pavārs vienā personā (jauns čalis ap 23 gadiem) izrāda tirgu, pastāsta par produktiem, ko izmantosim ēdienos, un augļiem, ko pēc tam uz vietas fermā uzēdām otrajās brokastīs. Mazā, bet ļoti jaukā un iekoptā saimniecība atrodas diezgan patālu no Ubud pilsētas. Mums ir saorganizēts savs šoferis, kas atved un aizved. Tātad pēc tirgus apskates mēs laižam uz gatavošanas vietu, iedzeram sarūpētās tējas, kafijas, tradicionālās bali rīsu kūciņas un augļus. Man par pārsteigumi jachfruit svaigā veidā ir vnk dievīgs. Tad mūs izved cauri saimniecībai, dārzam un izrāda visu kas tur aug. Noplūcam arī pāris lapiņas, kas būs nepieciešamas gatavošanas procesam. Pagaršojam kakao augļa sēklas un sarkano guavu. Izrādās, ka banānus novāc zaļus tikai tāpēc, lai tos gatavus neapēd mērkaķi vai putni. Zaļi banāni nogatavojas nedēļas laikā. Katram banāna kokam ir pa vienam ziedam, kas izveido vienu lielu ķekaru ar banāniem, pēc tam nokalsts un tad no stubra aug jaunas lapas un veidojas jauns zieds. Redzēju kāds izskatās kanēļa koks - nedaudz iegriežot mizā, tā vieta uzreiz sāk skaisti smaržot pēc kanēļa. Kanēļa standziņas ir plāni sagriezsta koka miza, kas kārtīgi izžāvēta. Un vaniļa - sapratu, kāpec vaniļas pāksts ir tik dārga. Lai iegūtu pāris pākstis vaniļas ir jāgaida pieci gadi - kamēr augs izaug, uzzied (ir jābūt sievišķajam un vīriškajam, lai apputeksnētos un izveidotos augļi) un tad cītīgi jāgaida, kamēr pākstis nogatavojas. Vaniļas zieds ir ļoti, ļoti skaists un smaržo nedaudz skābeni (ne kā vaniļa). Un vēl izrādās, ka šeit Bali ir četru veidu ingveri - baltais, galangal, parastais un kkāds sarkanais - tie visi ietilpts galvenajā un svarīgajā Bali garšvielu pastiņā, ko izmanto vairākos ēdienos. Tad nu pie gatavošanas! Gatavojam 6 dažādus ēdienus:

• Bumbu Bali - tradicionālā garšvielu pasta, kur ir viss iespējamais un garšo lieliski - neviens magi nestāv klāt

• Gado-gado - viegli tvaicēti dārzeņi ar zemesriekstu mērci, kas ir vairāk kā dievīga un man ir milzīgs prieks, ka tagad māku to pagatavot

• Sweet Sour Tempe - nu man sanāca mega garšīgi

• Opor Ayam - Bali vistas karijs

• Sate Lilit - tradicionāls Bali vistas kebaba kociņš ar garšvielām un svaiga kokosrieksta skaidiņām

• Sambal ar vistu - līdzīgs kā sīpolu salsac bet pilnīgi savādāk

• Un saldajā - melno rīsu pudiņš ar jackfruit un banānu

Tā nu mēs tur gatavojām, ēdām un tad atkal gatavojām un atka ēdām. Atmosfēra lieliska! Tik kolosāli ka trauki un piederumi - nekas nav jāmazgā - visu pienes, atnes - var atdoties procesam uz visiem 100! Visu neapēsto vedu līdzi vīram vakariņās. Šī pieredze man izmaksāja gandrīz 32€ un papildus man vēl ir pašai sava recepšu grāmatiņa. Man liekas kolosāli!

!! Pilnīgi katrā ģimene mājā ir vismaz viens suns un vismaz viens koks ar baltajiem, smaržīgajiem ziediem

!! Juns govs teļš maksā 9 miljoni rūpijas

Otrs šodienas lielais pasākums ir tetovējums. Par to jau domāju kādus 15 gadus un tad nu - kad vēl, ja ne tagad! Esmu atradusi foršu salonu netālu no mājām un gribu šeit, Bali, savu pirmo tetovējumu. Esmu pārbijusies un pārstresojusies, esmu šaubās un šausmās par to kur tieši tetovēt un ko tieši tetovēt, jo idejas Pinterest boardā man ir miljons un viens. Man nav bail no tā ka sāpē, jo zinu, ka sāpēs, bet vairāk par to vai būs smuki, vai patiks, vai nenožēlošu utt. Šaubas man ir kā uzbāzīgs un kaitinošs kolēģis pie blakus galda, no kura nekādīgi nevar tikt vaļā. Mana klints un atbalsta plecs, protams, ir ar mani un palīdz savākties un pieņemt galvenos lēmumus - kur, cik lielu, kādu! Turpat uz vietas man sagatavo dizainu, hops, hops esmu uz galda (šajā brīdī pārsteidzoši mierīga) un aiziet adata iekšā ādā! Man par milzīgu izbrīnu nesāpēja vispār - es vēl noprasīju - nu, kad sāks sāpēt? 

Ātri, nesāpīgi, skaisti! Lielā, nesaprotamā mīkla par to, kā tas ir, beidzot ir atrisināta! Esmu eiforijā, esmu adrenalīna viļņa pārņemta un mega gandarīta par to, ka esmu to izdarījusi! Notiekti, notiekti gribēšu vēl (un ir jau idejas)!

Vakarā, kā jau pie piektdienas pieklātos, mēs ieķeram mazo fufķiku ar rumu un koliņu - ir riktīgs iemesls iesvinēt! Pēc brīža mūsu fufķiks ir jau tukš un vieglā riksī ejam pēc nākamā! (… nu un tā varbūt nevajadzēja )

Jura komentārs: No rīta pamodos, aizbraucu uz gym, nomocījos, bezspēkā gulēju gultā un gaidīju sievu mājās no izklaidēm!

9.07. - paģiras

Šodien ir grūtāk nekā vieglāk. Pamostamies abi ļoti saburzīti ar tekstu “es nekad vairs nedzeršu”! Mazliet pārspīlējām un pārsvinējāmies. Visu dienu esmam pa gultu savos vienacainajos idiotos. Paēst aizrāpojam uz 60m attālo itāļu restorānu PizzaCult (nevienam no mums nepaņēmās līdzi telefons un bildes izpaliek), kur ēdām ļoooti garšīgu tomātu zupīti un sēņu picu, kas vareja būt nedaudz garšīgāka. Tad vēl vakarā izlienu no istabas pēc ūdens - daudz ūdens, jo ķermenis normāli izžuvis. Atlikušo dienu, vakaru, nakti - vienalga, kas aiz loga - bakstamies pa telefoniem un meģinam pārdzīvot šo dienu. Pitj nado menše, menše nado pitj!

10.07. - vēl aizvien paģiras

Labrīt! Šodien man jau pavisam labi, bet vīra kungam aizvien garastāvoklis “sega uz galvas un stulbs bojeviks fonā”. Nobumbulējam līdz pusdienām un vietējā warungā, aiz stūra, uzēdam pa rīsam un nūdeļam. Pie vietējā tūroperatora noskaidrojam, ka raftings tiek piedāvāts par 16,50€, kāpšana saulrietā Batur kalnā 19,66€ un puse dienas uz kvadrcikliem pa džungļiem 52,43€ (tas viss no vienas personas). Ir par ko padomāt!

Turpinam bumbulēties.

Noskatamies Virsnīšu “Izglābt kemperi” - ļoti jauks un tiešām paties ceļotāji stāsts par to kā iet, jo iet visādi - ir kani un ir arī traki asarainas lejas.

Vakariņojam atkal jau Sigriwa’s Warung - šeit no sirds ir jauki, atmosfērīgi, garšīgi un gādīgi.