Indonēzija - Bali (astotā nedēļa)

15.08. - ikdienas ainiņas no Ubud

Labrīt pirmdienā un pēdējā nedēļā, ko pavadām Bali. Man rīts iesākas ar aktīvo Piyo un Jurim ar gym apmeklējumu. Kamēr mēs prom, tikmēr istabiņā salabo kondicionieri - kāpēc tik vēlu saņēmāmies pateikt - nez!

Diena paiet super mierīgi, atpūšamies pa māju, pusdienās izejam uz mūsu piemājas “Ķirbi un bieti”, tad sakārtojam Vjetnamas vīzas un vakarā pavadām laiku Clear Cafe ar garšīgāko jūrasvelšu picu pasaulē un turpinām strādāt pie IG.

Ubuda ir tik šarmanta pilsēta. Švītīgajai pilsētniecei patīk Kuala Lumpura, ballītei un būšanai - Gili, taču sirsniņai - Ubuda!

16.08. - saullēkts Mt.Batur

Ziņo Juris: 

Labrīt! Pareizs laiks pl: 01:30 un mums laiks ir celties, lai dotos šodienas kāpienā uz Batur vulkānu. Mums ir tieši 30 minūtes laika, lai sataisītos, saliktu somu un gaidītu savu transportu.

Tieši divos mums pakaļ ir busiņš un varam doties ceļā. Mēs esam vienīgie. Brauciens ilgs kādu stundu, mēs iekārtojamies un vēl nospriežam, ka būtu forši, ja tā arī divvientulībā brauktu. Ka tik ne arī - pēc dažu minūšu brauciena piestājam pie pirmās viesnīcas, kur savācam divas ķīniešu meičukus un vienu čali, kurš izdomājis kāpt kalnā flipflopos. Nevar saprast pārliecināts vai vienkārši sadzēries un nesaprot uz ko ir parakstījies. Savācam arī pārējos ceļiniekus un kad busiņā visas vietas ir aizpildītas braucam uz brokastu vietiņu. 

Ekskursija mūs šodien lutinās ar divām iekļautām brokastīm - pirmās būs pirms kāpiena un otrās būs virsotnē pašā saullēktā. Busiņš strauji piestāj ceļmalā pie kafijušņikiem, kuros jau ir daudzi kāpt gribētāji no citām grupām. Mūs visus draudzīgi sadzen iekšā un sasēdina pie gara galda, un visiem nojautā ko dzers - tee or coffee?

Parasti šādās vietiņās dzērieni tiek iepriekš sagatavoti lielos katlos un kad nepieciešams sasmelti pa krūzītēm. Man ieteikums - labāk izvēlēties tēju, jo kafija parasti garšo pēc duļķūdeņa. Tātad brokastīs mums katram ir tee or coffee un viena pusīte uzcepta banāna panējumā, kuram pa virsu var uzliet iebiezināto pienu no burciņas. “Saēdušies” un sadzērušiem ejam uz busiņu un braucam atlikušās 15 min līdz takas sākumam. 

Mūsu grupai ir paredzēti divi gidi, viens iet grupas priekšā un otrs aizmugurē, lai neviens nepazūd un ja tomēr kāds nevar uzkāpt, tad ar viņu iet lejā. Mums tiek izstāstīti drošības noteikumi divu teikumu garumā, katram izsniedz lukturīti un varam doties. 

Šodien mums ir jāuzkāpj 1717 m augstā vulkānā, kāpiens augšā ilgs apmēram divas stundas un lejā - stunda. Pa akmeņainu taku izejam vulkāna virzienā pilnīgā tumsā ap pl.: 4:15 cauri vietējo iedzīvotāju dārziņiem. Ar laiku redzam kā patveras skats uz vulkānu un var saskatīt, ka visa taka uz augšu ir vienos lukturīšos, tieši tad saprotam, ka virsotnē nebūsim vienīgie, vai pareizāk sakot, būsim vieni no daudziem :) Pēc pusstundas gājiena pa taku nonākam līdz pakājei un īstais kāpiens var sākties. Ir pārsteidzoši daudz kāpēji gan jauni, gan ne tik jauni. Mums bieži nākas apstāties un gaidīt uz citiem. Taka patiesībā nav no vienkāršajām - tā ir stāva, vulkāniskie akmeņi ir ļoti irdeni, kājas slīd, redzēt neko īsti nevar. Brīdī, kad apstājamies saprotam, ka mūsu ķīniešu draugi ir padevušies un, pasituši fliplopus padusē, devušies ar pakaļējo gidu uz busiņu. Lēnu garu ar saullēkta pirmajiem stariem esam nonākuši virsotnē. Lai arī cilvēku ir ļoti daudz, mums izdodas atrast klusu vietiņu, kur varam baudīt fantastisku skatu vieni un netraucēti. 

Laiks mūsu otrajām brokastīm, ko glītās, baltās kastītēs mums izdalīja pirms kāpiena. Tātad brokastīs mums ir - divas šķēles plikas baltmaizes, viena ola, viens banāns un … viss :D Tas, ka man palika bēdīgi, ieraugot šo saturu, būtu maigi teikts! “Saēdušies” un uzdzēruši aukstu ūdeni dodamies lejā. Ancei ļoooti nepatīk iet uz leju un arī šoreiz nav savādāk - ceļi sāp, kājas slīd un viss besij. Pēc stundas bez traumām esam pie mūsu busiņa, kurā ļoti saldi guļ mūsu draugi, flipfloperi!

Sakāpjam busiņā, sākam braukt un visi pēc 5 min jau krāc un šņāc - mēs ar Anci iesmejam, ka laikam vēl neesam tik veci, ja jau jaunie guļ, bet mums acis kā pogas! Mūsu šodienas tūrē ir vēl viena pietura - kafijas plantācijas. Apstājamies un visiem paliek garas sejas, ka neļauj gulēt, mēs atkal iesmejam par jauniešiem, ka viņi mīkstie! Ejam tikai mēs un izgulējušajamies trijotne no ķīnas (flipfloperi) apskatīt kafijas plantācijas, pārējie paliek meditēt pie busiņa. Vietējais gids mums visu izrāda, izstāsta un beigās pat ir iekļauta kafijas/tējas degustācija, kā arī varam nogaršot īpašo Luwak kafiju, kura esot savu popularitāti ieguvusi pēc filmas “The Bucket List” iznākšanas. Īsumā tā ir kaku kafiju, kuru izkakā uz šīs salas dzīvojošs īpašs dzīvnieks. Mēs vienu krūzīti nopērkam - kafija liekas ir nedaudz skābāka un ar izteiktāku garšu - liekas - nekas īpašs. Cena par 1 kg šeit uz vietas ir 100 eiro. Dzirdējām, ka Londonā viena krūzīte šīs kafijas var maksāt līdz 250 mārciņās, mēs padzērām pa 3 eiro. Sadzērušies dodamies atpakaļ uz busiņu un braucam mājām. Pilsētā iekļūstam lielā sastrēgumā - stāvam uz vietas vairāk nekā braucam un atlikušos pāris kilometrus nolemjam iet ar kājām. Pirms mājām ieejam uz pusdienām mūsu iemīļotajā vietiņā “Pumpkin & Beetroot Ubud”. Mājās atpūta un miedziņš. Vakarā pamodušies aizejam uz vakariņām, kur atkal liekam kopā Instagram profilu.

17.08. - raftings

Ziņo Juris:

Šodien guļam līdz lēnām un nesteidzīgi mostamies bez modinātājiem. Paēdam brokastis un katrs dodamies uz savām fiziskājām aktivitātēm - Ance dodas uz Piyo jogu, es uz vietējo gym. Atgriezušies, sākam taisīties uz šodienas raftinga izbraucienu pa kalnu upi, kurš mums būs pirmais, jo diez vai Amatu pavasarī var uzskatīt par kalnu upi.  Ancei, kārtojot somu, parauj sentiments, jo viena no drēbēm vēl smaržo pēc mājām. Ehh mājas, mīļās mājas! Pirms brauciena mums vēl ir jāpaspēj kko apēst, tādēļ ilgi nedomājot ejam uz piemājas iemīļoto vietiņu.

Mums atbrauc pakaļ maza mašīna, kurā jau ir pieci raftingotāji un šoferis, saspiedušies kā nu varējuši braucam. Pirmā pietura pie ofisa, kur izvēlamies pusdienas, saģērbjamies un dodamies jau ar citu auto uz brauciena sākumu. Mani pārsteidza, ka šeit uz vietas brauciens vienam cilvēkam maksā 600 000 naudiņas, bet mēs pilsētā samaksājām tikai 240 000. Mēs katrs paņemam savu airi un gida pavadībā dodamies pusstundas gājienā līdz upei pa stāvām kāpnēm uz leju. Mums būs divas laivas - mums ar Anci sava un otrai kompānijai cita laiva. Īsa instrukcija pirms brauciena un aiziet. Ķiveres galvā, vestes cieši aiztaisītas braucam un jau pie pirmā pagrieziena sākas krāces. Sākumā liekas bailīgi, bet ar laiku pierodam un gribas jau lielākas un trakākas, bet upē ūdens līmenis ir nokrities un jāiztiek ar to kas ir. Upe ir skaista un maģiska, kā no filmām par džungļiem ar liānām, palmām un ūdenskritumiem. Braucam elpu aizturējuši, jo skaistums neaprakstām un bildēs nenotverams. Gar krastu ir sataisītas mazas šķūņu kafejnīciņas, kurās var nopirkt aliņu, ūdeni un siltus roltoniņus. Pie vienas no viņām piestājam arī mēs. Lai atbalstīt vietējos, nopērkam vienu ārkārtīgi dārgu sidriņu uz abiem, pasēžam, izdzeram un dodamies tālāk. Es visu braucienu gaidu, kad sāksies lielās krāces, bet nekā - pēc pāris stundām mēs piestājam krastā un brauciens ir beidzies. Sajūtas divejādas - upe neaprakstāmi skaista un maģiska, arī tas, ka bija daudz citas laivas un gar krastu šur tur pa šķūnītim ar dzērieniem vai kādai viesnīcai, tas netraucēja izbaudīt īsto, veco džungļi un upi. Pietrūka vēl trakākas krāces, kuras izsviež no laivas vai nelieli ūdenskritumi, kuriem braukt pāri, bet to, cerams, saņemsim kādā no nākamajiem braucieniem, kuri noteikti vēl būs! Atgriezušies pie ofisa, mums katram iedod dvieli, varam ieiet dušās, pārģērbties un tad dodies uz pusdienām. Uzēdam ceptas nūdeles ar dārzeņiem, pārrunājam piedzīvoto un ejam visi draudzīgi spiesties mašīnā braucienam uz mājām. Atbraukuši uz mājām nejūtamies saguruši, tādēļ saliekam mantas žāvēties un ejam staigāt pa pilsētu, pa ieliņām un nostūriem, kuri palikuši neapskatīti. Vakariņās uzēdām krepes vietiņā, kas mums trāpas pa ceļam un dodamies uz mājām.

18.08. - ūdenskritumi un pēdējās lietas

Nu ko - pēdējā pilnā diena Bali. Daudz uzdevumu šodien, kas jāsadara. Tik ļoti negribas braukt prom! Te - Ubudā varētu palikt vēl mēnesi - iet uz jogu, ēst garšīgas un veselīgas lietas, staigāties un iepirkties (ja būtu lieli čemodāni un nākamā pietura - mājas)  Paplānojam vēl nedaudz Vjetnamu, aizvedam drēbes uz moiku un tad jau laižam uz netālo ūdenskritumu, kas palicis neapskatīts - Tegenungan Blangsinga Waterfall. Cilvēku ir mazliet par daudz un bojā atmosfēru, bet pašam ūdenskritumam galīgi nav ne vainas. Sataisām bildes un laižam pusdienās uz Ubudas Boga Sari Warung, jo te ir lēti, garšīgi un izskatās kā templī. Sarakstam pāris pastkartītes, pasēžam sastrēgumos un sameklējam pastu, lai kartiņas veiksmīgi atrod savus īpašniekus. Vēl plānā ir atrast Jurim labāko frizieri pilsētā un beidzot savest kārtībā matus un bārdu. Tad vēl pēdējie suvenīri un vakariņas. Vakar braukājoties pa random Ubudas ielām atradām mazu meksikāņu Taco Fiesta vietiņu, kas izrādās ir diezgan populāra un ar ļoti garšīgu ēdienu. 

Vakars tiek pavadīts mājās strādājot un… rīt jau lidojam! 

19.08. - Attā mīļā, Bali… Esi sveicināta Vjetnama! 

Šodienas notikumi ir nervus kutinoši. Šī diena laikam ir pati stresainākā un emocionālākā visa ceļojuma laikā!

Diena iesākās ļoti forši un mierīgi. Juris aiziet uz gym izsportoties, izprintē dokumentus, paņem drebes no moikas, atdod moci un es tikmēr dzīvojos pa māju, klausos mūziku un krāmēju somas. Tante mums ir sagatavojusi pusdienas līdzi ņemamos trauciņos, lai lidostā būtu ko uzēst - cik superīgi  - kaut mēs jau sagatavojām līdzi ņemamās aplejamās zupītes. Šajā vietā par nakti ar iekļautām brokastīm, ļoti feinu istabiņu un terasi maksājām 144 000 rūpijas, kas ir 9,77€.

Lidojums mums ir pl.: 17:25, bet mēs izbraucam super laicīgi jau pl.: 12:00 ar tantes vīru pa 300 000 rūpijām, kas ir ļoti laba cena. Un labi ka tā - labi, ka mēs izbraucām tik ļoti agri! Esam pārsteidzoši mierīgi, stresa par lidojumu un valsts nomaiņu nav vispār nemaz. Tik pārrunājam Bali piedzīvojumus un vairākas reizes minam to, ka negribas braukt prom! Lūk - manifestācijas spēks . Taksī uz viena līkuma sajutu, ka man kaut kas ieduras mugurā, starp lāpstiņām un nelaiž vaļā, tā kā iekaisis ribstarpu nervs. Neiespējami ievilkt dziļāku elpu, piepūst plaušas un pacelt kreiso roku. Esam pie lidostas, ar grūtībām izkāpju no auto - paliek aizvien sliktāk. Atvadāmies no mūsu vecīša un dodamies iekšā, taču sāpes paliek aizvien trulākas, smeldzīgākas un asākas. Man sākas neliela panika, lielas asaras rit pār vaigiem un nesaprotam, ko darīt, kā būt - tūlīt taču lidojums, bet es pat paelpot nevaru, kur nu vēl staigāt, atspiest muguru, pacelt somu. Tā nu es sēžu uz soliņa kā nelaimes čupiņa un caur sāpēm mēģinu kustināt rokas, muguru, staigāju saliekusies, Juris man pamasē savilkto muskuli un paliek par 1% vieglāk. Nav ko vilkt garumā - Bali jau nepaliksim, jāiet iečekoties un jāvirzās uz priekšu. Stiprais ibumetīns iekšā un aiziet!

Pie check in desk esam vieni no pirmajiem. Dāma pārbauda manu pasi un vīzu - viss čiki poki, taču pie Jura papīriem - sieviete pagriežas, paskatās mums acīs uz saka, ka diemžēl manu vīra kungu nevar ielaist lidmašīnā, jo dzimšanas gads uz vīzas nesakrīt ar to, kas ir pasē. Datums no 2.03.1985. ir pārtapis par 2.03.2022. - kaut kāda stulba sistēmas kļūdas, ko mēs neesam pamanījuši, jo dokumenti atnāca un mēs neko nepārbaudījām! Kļūda! Jautājam, ko mums tagad darīt, jo tas ir acīm redzami, ka Juris nav 6 mēnešus vecs zīdainis. Sieviete nogroza galvu un saka, ka vajag jaunu, pareizu, precīzu vīzu! Kur mēs to vīzu varam tagad dabūt? Mums jāiesniedzot pa jaunu dokumenti - bet jopcik - jaunu vīzu sagatavo 3 dienu laikā. Mums nav trīs dienas, mums ir 4 stundas un Indonēzijas vīzas beigas ir pēc 2 dienām - mēs nevaram palikt valstī. Acis lielas, dusmas uz situāciju, cauri galvai šaujas visādas domas kā, piemēram, nav lemts, varbūt nevajag kāpt šajā lidmašīnā, visam vienmēr ir savs iemesls! Stress, neliela panika, bet es priecājos par to, ka nekritām pilnīgā izmisumā! Viena no darbiniecēm mums iedod Vjetnamas imigrācijas dienesta telefona numuru. Zvanam, paceļ, izstāstam situāciju, bet… tieši šodien mums neviens nevar palīdzēt, jo Vjetnamā ir nacionālā brīvdiena un ofisā neviena nav. Ko? Kāpēc tieši šodien? Ko mums darīt? Super! Nu ir sūdi! Jau mazliet lielākā stresā zvanam uz kaut kādu vīzas aģentūru - tur tas pats - sorry, too rash, we can not help you! Pēc brīža pirmā dāma no imigrācijas dienesta mums raksta Whatapp ierosinājumu - samainīt pašiem dzimšanas gadu, lai tiktu lidmašīnā un “if you were lucky” tiksim cauri Vjetnamas muitniekiem. Uz jautājumu: “And if we will not get lucky?” Sieviete raksta, ka vienīgais, ko šie grib ir nauda. Tagad mums ir 3 varianti: 1. abi paliekam līdz pirmdienai, kārtojam Jurim jaunu ārkārtas vīzu, pērkam jaunas biļetes, zaudējam palikšanu un vārdu sakot - pazaudējam vismaz 500€, 2. lidoju es viena pati (ar savu salauzto muguru, jo sāpes nekur neatstājas ) un Juris paliek šeit sakārtot vīzu - nauda ko zaudējam ir mazliet mazāka, bet tā pat ir zaudējumi, un nr3. - izmantojam Jura jauniegūtās photoshop prasmes, viltojam dokumentus un Vjetnamā pēc nepieciešamības sakukuļojam ar kādiem 100$ vai vairāk dolāriem muitniekus, ja mūs pieķers. Lemjam par labu trešajam variantam. Mēģinam saglabāt mieru. Ielienam lidostas stūrī, dators vaļā un aiziet. Juris diezgan nočakarējas, jo pdf failam ir uzlikts drošības režģis! Finālā viss izdodas, izprintējam un atkārtoti dodamies uz check in! Dāma rūpīgi un skrupulozu iziet cauri katrai rindiņai un salīdzina ar pasi, vīzu nobildē un yes… mēs abi tiekam iekšā lidmašīnā! Stress ir milzīgs! Nelabums! Nāk vēmiens! Ir bail! Mana fantāzija piedāvā daudz sliktu scenāriju, kā piemēram - Jurim nokļūs Vjetnamas cietumā par dokumentu viltošanu utt. Šādā pretīgā stāvoklī pavadām visu lidojuma laiku! Youtube lejuplādēs atrodu video, kur vienam pārītim bija tieši šāda pati situācija, bet ar pases derīguma termiņa datumu. Viņi min, ka Vjetnamā muitnieki viņiem vīzu pat vispār nav pārbaudījuši, tikai pases un iespējams šī skrupulozā pārbaude ir aviokompānijas atbildība. Ceram, ka arī mums tā paveiksies! 

Pēc 3,5h esam piezemējušies Ho Chi Mint lidostā. Aizturējuši elpu stāvam pie imigrācijas punkta un gaidām savu kārtu. Onkuļi daudz un neizskatās baigi draudzīgi. Redzam ka vienam puisim ar vīzu ir kaut kādas problēma un viņu kopā ar draudzeni kaut kur aizved - viss ir skaidrs - mēs būsim nākamie! Stāsts un scenāriji mums ir gatavi. Teorijā esam sagatavojušies uz kukuļošanu, kaut neviens no mums to īsti nemāk darīt - cik nu filmās un seriālos ir redzēts, bet šeit ir īstā dzīve un mēs neesam aktieri. Sirds dauzās kā traka! Jura kārta. Prasa pasi un tad pēc brītiņa arī vīzu. Juris dod īsto vīzu (ar nepareizo datumu). Un…. muitnieks fiksi uzmet aci vīzas sākuma datumu, pasē iespiež zīmogu un atdod visus dokumentus. Jurčiks ir ticis valstī! Man liekas, ka tajā brīdī es pacēlos pāris cm virs zemes! Kāds atvieglojums! Kāda laime! Paldies visiem, kas mums stāvējuši klāt un paldies labajam muitniekam un viņa ģimenei! 

Vot tev piedzīvojumi, bļin! Welcome to Vietnam, baby! 

Izņemam naudu (pēc šī brīža kursa 23’333 vjetnamas dongi ir 1€), nopērkam SIM karti internetam (uz mēnesi, katru dienu 5GB interneta - 180’000 dongi, kas ir 7,71€) un meklējam autobusu. Pa 0,85€ uz abiem tiekam busā un braucam uz pilsētu. Izkāpjam pie Bui Vien ielas, kas ir Saigonas NightLife street. Un šeit notiek kkāds vājprāts, pamatīgs kultūršoks - uz ielas katrs bārs atskaņo nenormāli, vājprātīgi skaļu mūziku, visi baksta tevi iekšā pie saviem galdiņiem, cilvēki skrien virsū, garām spraucas motorolleri, pārdevēji ar bagetēm, kaltētiem kalmāru ratiņiem, ielasmeitas dažādām gaumēm piedāvā savas masāžas, gaisā ir svelme, izplūdes gāzes un visur ir pamatīga miskaste. Wow! Tiekam līdz savam Cola’s Homestay, ielienam gultā, uzēdam vakariņās savus aplejamos roltonus un ejam gulēt. Nogurums ir pamatīgs! 

Welcome to Vietnam, baby!