Vjetnama (ceturtā nedēļa)

2.09. - Ha Giang loop - 1 diena - 145km 

Labrīt! Nakts bija brīnišķīga un tam, kurš izdomāja divvietīgu dorm būcenīti es dodu cepumu! Kolosāla ideja!

Mostamies, sataisāmies, ieliekam lielās somas slēdzamā skapītī un uzēdam iekļautās bročiņas, kas sastāv no divām oliņām, divām bagetēm un augļiem - ēd cik gribi, taču kafija jāpērk pa savu naudiņu. Pie kaimiņa izīrējam mociku, parakstam visu nepieciešamos dokumentus, izņemam skaidru naudu, salejam pilnu bāku, iepērkam veikalā vēl pēdējās nepieciešamās lietas un pl.: 10:00 beidzot dodamies ilgi gaidītajā ceļā! Ceram un turam īkšķus, ka šis pasākums būs neaizmirstami kolosāli vienreizējs, jo tā runā pilnīgi visi, kas šo apli ir izbraukuši. Apmaldīties šeit nav kur - tikai uz priekšu! Mums priekšā ir skaistas 3 dienas un 360km!

Un jā - beidzot Vjetnama mūs iepriecina! Pāris km ārpus pilsētas ceļš un ainava ceļa abās pusēs paver skaistus un varenus kuprainus kalnus, maigas un līganas kapučīno upes, kā arī sulīgi zaļus rīsu laukus. Maģiski skaisti! Visu laiku nākas braukt pa serpentīna ceļiem vai nu kalnā augšā vai lejā, vai pa pašu kalna korīti ar stāvām nogāzēm vienā vai otrā pusē! Ceļa stāvoklis ir ļoti labs - perfekts asfalts! 

Ar laikapstākļiem mums arī, liekas, ir paveicies - mazliet kaut kas uzsmidzina, bet tas nepavisam neskaitās!

Pusdienas ieturam YenMinh ciematiņā - ar dārzenīšiem uzcepti roltončiki un padzēriens mums izmaksā … ding dongus, kas ir €.

Laižam tālāk un ainava paliek aizvien skaistāka un skaistāka, ceļu serpentīni vijas līkumu līkumos cauri smaragdzaļu kalnu grēdām. Esam 1km attālumā no Ķīnas - pilnīgos Vjetnamas ziemeļos. Aizvien biežāk redzam ļoti īsa auguma, nenosakāma vecuma un tumsējas ādas krāsas vietējās kalnu ciematu dāmas ar puķainiem svārkiem, krāsainiem legingiem, vēl krāsaināku un košāku blūzi, jaku, lakatiņu ap galvu un pītu grozu uz muguras, kur saplūktas dažādas kalnu zālītes. Tā viņas staigā gar ceļa malu no vietas uz vietu vācot zaļumus, pārdzenot lopus vai vērojot garāmbraucējus. Bērniem ir vislielākais prieks redzēt jaunas sejas - visi moto-ceļotāji tiek skaļi sveicināti un pamatīgi nopētīti. Dzīves apstākļi gan šeit ir skarbi un šķiet, ka katru dienu notiek cīņa, lai nodrošinātu pamatvajadzības - ūdens, ēdiens, siltums. Mājas, kādās šie ļaudis dzīvo izskatās pēc nelieliem malkas šķūnīšiem ar dēļu sienām un grīdu, bez ērtībām vai citiem pat bez elektrības. Ārdurvis ir vērstas uz ceļu un ceļš ir pagalms dažāda vecuma bērniem, kas netīrām mutēm un mazākie - plikiem dibeniem pavada laiku ceļa malā spēlējoties vai lielākie - palīdzot vecākiem darbos. Liekas, ka brauc cauri kādai dokumentālai filmai! 

Pilsētiņā Dong Vang iebraucam pirms pieciem vakarā. Šeit ir mūsu naktsmājas hostelī “Dong Vang cliff side House”, kas izmaksā 200’000 dongus uz abiem. Vakariņas izvēlamies ēst šeit - family dinner, kas no vienas mutes izmaksā 120’000 dongus, kas ir 5,25€ - ēd cik gribi. Pēc ceļa galvas ir nedaudz dullas, tāpēc līdz ēšanai atpūšamies savās gultiņās un mums ir uzradies draudziņš, kas gluži tā pat kā Leo ieritinās padusītē un man pat uzlīda pie kakla. 

Pie vakariņām ir Itālija, Anglija, Singapūra mēs un īpašnieki. Sēžam, pļāpājam un drīz vien dodamies gulēt!

13.09. - Ha Giang loop - 2 diena - 97km

Labrīt! Nakts, kaut nedaudz vēsīga, bet bija laba! Izčammājamies, iztaisāmies, brokastīs apēdam pankūkas, norēķināmies par visiem pakalpojumiem un izbraucam ap pl.: 10:00.

Mazliet ir nomācies, taču atkal jau mums noveicas, jo lietiņš ir tīri tāds simbolisks.

Ne vārdos ne rakstos nevar izstāstīts kāds šeit ir skaistums. To pat īsti nevar aptvert ar prātu, kur nu vēl notvert bildēs vai video. Nav īsti iespējams to visu paņemt līdzi. Dikti, dikti skaisti, vareni, maģiski! Piestājam pie populārākās vietas - akmens mēles klints malā, kur tikai Juris saņem drosmi uzlīst un apsēsties. Bildes vnk bomba!

Elpu aizraujošos skatus un labo asfaltu vienā brīdī nomaina šausmīgi bedrains zemes ceļš, kas vijas vairāku km garumā - notiek remonts! Notiek garš, ilgs, apnicīgs, akmeņains, dubļains un bedrains remonts. Šis ceļa posms nedaudz paņem manus nervus un pacietību, jo visu laiku satraucos, lai riepas un amortizatori paliek dzīvi, vai lai noveļamies lejā no stāvā kalna. Cepuri nost un visu cieņu manam mīļajam, pacietīgajam, uzmanīgajam, meistarīgajam un visu varošajam vīram - koncentrēšanās ceļam un vēl tikšana galā ar manu pūšanu, elšanu, čīkstēšanu un ņemšanos prasa lielu pacietību! Paldies Tev!

Pusdienas kādā ļoti vienkāršā ceļmalas ēstuvītē un tālāk jau ceļa segums uzlabojas.

Jau uz dienas otro pusi mēs pieredzējām ļoti dīvainu atgadījumu. Braucot cauri apdzīvotai vietai bieži bērni izstiepj rociņas un aicina “uzsist pieci”, tad ir jāpiebremzē un noteikti jāsasveicinās. Jauki un mīļi! Taču.. šoreiz mūs burtiski apstādina nobloķējot ceļu kāds paliels bērnu bariņš vecumā līdz 10 gadiem. Tas viss notika ļoti ātri - mēs apstājamies, smaidīgām un laipnām sejām sveicināmies, taču pēkšņi man pa muguru sāk sist ar kaut kādu koka rungu, rausta mugursomu, ķeras pie manas jostas somas, rausta, plēš, smīn, bet tai pat laikā nopietni un skaļi saka “money, money”, Jurim sit ar mazajiem kulaciņiem pa rokām un kājām! Mums šoks - gāzi grīdām un prom! Šie vēl skrien pakaļ un kaut ko bļaustās. Normāls gopstops bērnu izpildījumā! 

Du Gia iebraucam pirms pieciem, iekārtojamies savā namiņā un dodamies izstaigāt super mazo ciematiņu. Centrālā iela čum un mudž no dikti ziņkārīgiem bērniem. Noprotam, ka šeit ir divas internātskolas, pāris veikali un tirgus večiņas, degvielas uzpildes vieta, viena neliela aptieka, maza ambulance, pāris homestay vietas, kur moto- ceļotājiem pārnakšņot, dzīvojamās mājas un principā tas ir viss. Cauri ciemam tek upe, kur uz saulrietu puiki gan mazgājas, gan ākstās.

Šodien ir nokauta gotiņa - bariņš veču jau iesildījušies ar stiprināto rīsu vīnu un aicina uz svinībām arī Juri, gaļiņa sadalīta pa gabaliem uz pārdošanu un viens kungs ticis pie ādas, ko cītīgi apstrādā, kaut kas noteikti taps, savukārt sieva berž tikko apsvilinātu galvu un kājas. 

Visu pastaigas laiku mēs pavadām bērnu ielenkumā.

Vakariņas ēdam turpat - family dinner (100’000 dongi no personas) kopā ar pārējiem ceļotājiem - austrāļi, īri, vācieši un mēs. Pļāpājam līdz sagurumam!

 

14.09. - Ha Giang loop - 3 diena - 101km

Nu ko pēdējā moto-ceļojuma diena! Tik ātri būs paskrējis šīs laiks, bet tik daudz kas redzēt un atmiņā paliekošs uz mūžīgiem mūžiem! 

Mostamies mazliet par vēlu, sapakojamies un ejam brokastīs. Visu nakti mūsu apavi bija ārpus namiņa un es pirms vilkšanas savus (it kā) kārtīgi izpurināju, taču Juris ievilka un aizgāja. Pēc minūtes Jurim kaut kas ieduras pēdā un kā izrādās nevis ieduras, bet iekož un neviens cits kā pieckapeikas izmēra zirneklis! Man maza panika par zirnekļa indīguma pakāpi, taču viss labi - nav indīgs! Iekožam bročiņas, lemjam par labu garajam maršrutam, sēžamies kumeļam mugurā un aiziet! 

Arī šodien skati nebeidz pārsteigt. Visapkārt kā skaistā gleznā! Šo visu veidojot kāds tur augšā tiešām ir bijis iemīlējies! Ir ūdenskritumi, upes, koši dzelteni rīsu lauki, kalni un ielejas ar ciemiem, kur veci tantuki ar groziem uz muguras čibina no punkta A uz punktu B vai uz gadsimtu veca vērpjamā ratiņa un strllēs kaut ko meistaro. Tā pat bērni ar plikiem dupšiem, smaidīgi skolnieki vienādām somām un visapkārt viens sulīgs, varens un maģisks zaļums. Man jau sāk aptrūkties apzīmējuma un īpašības vārdi :D Ir skaisti - punkts!

Braucam ilgi un šodien ir diezgan karsts. Pusdienojam Tam Som pilsētiņā ceļmalas ēstuvītē un čik-čirik esam atpakaļ Ha Giang! 

Atdodam uzticamo mociku un pasakām lielo paldies! Hostelī mums ir iespēja ieiet dušā, sakārtoties, atpūsties un atlaisties dīvānā (un tas viss par tiem pašiem 6€) pirms kārtējā nakts pārbrauciena atpakaļ uz Hanoi. Vakariņās man ir garšīgākais karijs pasaulē!

Autobusa biļetes Juris pasūta caur whatapp tajā pat kantorī. Viss veiksmīgi - noteiktajā laikā mums pakaļ ir minibusiņš, kas aizved uz lielo guļamautobusu un ceļš var sākties. Iekārtojamies, ieslēdzam savus podcastus,  ļaujamies ceļam un mēģinām iemigt!

 

!! Kaut kad es noteikti gribētu izbraukt šo apli vēl vienu reizi, tikai otrādi (pret pulksteņa rādītāja virzienam) un ar lielu maisu saldumu, gardumu bērniem un kādu noderīgu lietu saimniecībā vai vnk lieku naudiņu. 

Hmm - varbūt organizēt šeit grupu ekskursijas?

 

!! Maršruts (343km) - Ha Giang - Dong Van - Du Gia (caur Mau Due) - un Ha Giang (caur Tam Son)

 

15.09. - atpakaļ uz Hanoi

Galvaspilsētā Hanoi iebraucam pl.: 3:34 - esam klāt un diena nebeidz beigties? Sākties? Kas to lai zina’ - viss jau vienā putrā kur rīts, kur vakars, kur diena sākas un beidzas. Ņemam somas un ejam uz viesnīcas pusi. Pilsēta tukša, laiks žurkām un prusakiem izskrieties. Gaidām pie viesnīcas uz krēsliem, spēlējam kārtis un pļāpājam. Miegs un sagurums ir vājprātīgs, taču tik labi, ka nav jātorčī uz trepēm - tā jau ir uzvara - mums ir krēsli un apgaismota terasīte. Ap pl.:5:30 mostas viesnīcas sargs un ielaiž mūs iekšā vestibilā - turpinām sēdēt tur. Check in varam tikai dienas vidū - vēl 6 stundas! Juhuu! Pirms pl.: 7:00 ejam meklēt brokastis. Pilsētā jau visi pamatīgi rosās - kāds uz darbu, skolu, 

kāds vēzēdams rokas veic rīta rosmi ap rajonu, tantes ar mandarīniem, langoniem, zaļumiem, kas sakrauti uz riteņiem, Pho zupītes arī smaržo uz katra stūra. Bhan Mi 25 - garšīgas vegan bagetes un kafija ir kā svētība. Laiks dienas galvenajam uzdevumam - Laosas vīzām. Špagojam cauri visai pilsētai uz Laosas vēstniecību. Satraukumu un neziņu par vīzas iegūšanas procesu un sarežģījumiem kliedē super laipns un draudzīgs darbinieks. Aizpildām formu, pielīmējam pie tās savu bildi, atdodam pases, lapeli un ejam pēc naudas. Maksa par vīzu vienai personai ir 1milj vjetnamas ding dongi, kas ir nedaudz vairāk par 42€. Un tieši pēc stundas mūsu pases rotā diktam skaists zīmogs - mums viss izdevās! Prieks un laime! Lēnu garu dodamies viesnīcas virzienā. Pastā nosūtam pāris kartiņas savējiem, ieejam veikalā, suvenīros un tiešām ar pēdējiem spēkiem atrāpojam uz viesnīcu. Duša miegs! Čau! 

Pēcpusdienā esam gandrīz kā jauni piedzimuši. Vakariņas feinā veģetāriešu vietā, kur mums iemāca taisīt rīsu rullīti, pastaigājam pa veikaliem un turpinām atpūsties savā numuriņā.

16.09. - ceļa sākums uz Laosas robežu

Ziņo Juris:

 

Labrīt! Šodien mūs sagaida līdz šim ilgākais pārbrauciens no Vjetnamas uz Laosu, ceļā pavadīsim vismaz 20 stundas. Uzēdam brokastis mūsu fancy viesnīcā un krāmējam somas, čilojam un čekojamies ārā tieši pl.: 12:00. Laiku līdz autobusam pavadām Note cafe, kurā visa kafejnīcas sienas, griesti, galdi ir izlīmēti ar piezīmjlapiņām, uz kurām klienti ir sarakstījuši novēlējumus sev un lasītājiem. Aizsēdējušies līdz pēdējām brīdim trijos skrienam sapirkt ēdamo un dzeramo ilgajam braucienam.

Pa ceļam debesis sāk savilkties tumšas un draudīgas. Lai nesalītu somas es ar tām eju uz ofisu, no kura sāksies ceļš uz Laosu, kamēr Ance visu sapērk. Par braucienu mums abiem ir jāsamaksā 119€, man pietrūkst skaidra nauda, tādēļ skrienu uz tuvējo bankomātu. Atskrienu ar naudu rokās, samaksāju. Ance jau ir kkur aizvesta. Es paņemu somas un arī mani ar mocīti kkur vedīs. Braukt caur pilsētu mazam vjetnamietim aizmugurē ar divām smagām somām - tas vēl uzdevums. Pēc dažu minūšu brauciena, caur pilnīgu vājprāta pilsētu, esmu atvests. 

Šeit jau gaida vēl vairāki tūristi, visiem izdala biļetes un gaidām taksi, kurš mūs tālāk ved uz autoostu. Mašīna ir klātu, saliekam somas, sēžamies un braucam. 

Pa ceļam vēl viena pietura, kur vēl pievienojas trīs braucēji, kaut gan vietas ir tikai divas, kkā saspiežamies, somas saliekam uz ceļiem un visi draudzīgi braucam apmēram stundu. Pa ceļam sāk pamatīgi līt lietus, ielas ir pārplūdušas ar ūdeni. Pie autoostas kā vienmēr ir haoss. Šoferis meklē vietu, kur mūs izlaist zem kkādas nojumes. 

Mūs jau sagaida, kā mums liekas, autobusa šoferi, un mūs visus ved uz autobusu. Kad atnākam viņš saka, ka brauc tikai uz Vienntine (Laosas galvaspilsēta) un par Luang Prabang autobusu neko nezin. Kad jautājam, kur ir mūsu autobuss tik atmet ar roku un apkārtējie šoferi tik kko ieņirdz par mums. Mēs nedaudz nesaprašanā no kārtējās vjetnamiešu “pieklājības”, sākam meklēt mūsu autobusu. Ance staigā un mēģina noskaidrot, es tikmēr cenšos sazināties ar kādu kur nopirkām biļetes. Pēc kādām 30 stresainām minūtēm esam atraduši autobusu un kāpjam iekšā. Ar mums vēl brauks Anne-Claire no Francijas. 

Autobuss no ārpuses izskatās pabriesmīgs, bet ir liels bonuss garam pārbraucienam, mēs gulēsim kopā divguļamā ležakā. Es aizeju uz vietējo veikalu sapirkt pēdējos snakus un dzeramos. Laicīgi tieši pl.: 18:00 izbraucam, pagrozījušiet pa autoostu apstājamies un nostāvam vēl stundu. Sākas pirmais ceļa posms apmēram 12 stundas līdz robežai. Iepazīstamies ar līdzbraucēju no Francijas, izrunājamies par un ap ceļojumiem. Meičuki liekas uz auss un lielāko laiku noguļ, es klausoties spotify, skatos naksnīgo Vjetnamu un domās priecājos, ka braucam uz nākamo valsti. 

 

17.09. - robeža un garais ceļš uz Luang Prabang 

Ziņo Juris:

 

Pussešos autobuss apstājas pie robežas, šoferis paziņo, ka līdz septiņiem mums ir jāgaida. Esmu gulējis kādu pusstundu tādēļ klusumā liekos uz auss un tā arī visu laiku noguļam. Mūs visus izdzen no autobusa un parāda virzienu, kur ir jāiet - dodamies uz Vjetnamas robežkontroli. Esam rindā ar pārējiem autobusa pasažieriem vjetnamiešiem un laosiešiem. Kā jau vienīgie baltie rindā esam īpaši, pie mums atnāk pats načaļņiks, paņem pases un saka, lai gaidām. Pēc brītiņa mūs visus pasauc un sāk pārbaudīt pases. Anne ir pirmā, kurai pajautā vīzu un kko pārbauda vecā kompjūterā, pēc dažām minūtēm iespiež zīmogu pasē un var iet. Ancei pat nepajautā vīzu pāris minūtēs, zīmogs pasē, brīva. Mana kārta ar nepareizajiem datiem vīzā. Ceru, ka nejautās un izlaidīs pāris minūtēs. Nekā, pajautā vīzu un kko sarunājas savā starpā, viens otram rāda, ka mani dati nesakrīt kko skatās datorā, man laiks velkas veselu mūžību. Tavu laimi - iespiež zīmogu un pasaka good luck. Esam laimīgi tikuši ārā, good bye Vietnam. Uz Laosas robežas viss ātri, pēc 20 minūtēm esam iekšā valstī un gaidām, kad atbrauks autobuss. Pirms braukšanas tālāk šoferi tur pat ceļmalā sadedzina kkādus krāsainus papīrīšus (noprotam, ka saviem Dieviem), lai veiksmīgs ceļš, jo kā zinām - ceļa segums un stāvoklis te nav no labākajiem. Izbraucam ap astoņiem no rīta un attālums, kas jānobrauc aptuveni 380 km. Es ceru, ka brauksim vidēji ap 40 km/h un finišēsim jau pirms sešiem vakarā. Ceļš uzreiz aiz robežas ir nesalīdzināmi sliktāks, ļoti stāvs, kalnains ar lielām bedrēm. Laiks iet ļoti lēnām, es skatos pa logu, kamēr meičuki atkal jau guļ. Pierobežas ciematiņi izskatās ļoooti trūcīgi, vietējie dzīvo būdās, kas uztaisītas no tā kas pieejams tur pat mežos. Cilvēkiem drēbes ir tumši brūnā krāsā, kuras izskatās kā nodotas mantojumā. Bērniem ieraugot autobusu ir pārsteiguma lielas acis. Ir jau seši vakarā un mēs vēljoprojām esam pusguļus autobusā, kurš lavierē starp bedrēm caur kalnaino ceļu. Brīžiem uz ceļa ir kalnu nogruvumi un, lai tos apbrauktu, šofera palīgi iet rādīt labākos manevrus - es skatos un ceru, ka mēs nenogāzīsimies no stāvās nogāzes. 

Jūtamies pamatīgi izbesījušies, pareizs laiks ir pl.: 22:00 un pēc vairāk nekā 28 stundām autobusā esam atbraukuši. Beidzoooot!

Mūs sagaida viens vientuļš un piedzēries tuk-tuk šoferis, kas piedāvā aizvest, taču mēs atsakāmies un paejamies pāris km centra virzienā. Palīdzam Annei atrast viesnīcu, lai vienai nav jāstaigā pa nepazīstamo un tumšo pilsētu, atrodam bankomātu un arī savas naktsmājas, iečekojamies un ejam meklēt siltu ēdienu - pirmo reizi pa 28 stundām. Pirmajā strādājošajā vietiņā apēdam burgeri ar picas maizīti un ejam gulēt. 

Esi sveicināta, Laosa!