Kambodža (otrā nedēļa)

7.11. - pirmā diena Siem Reap

Labrītiņ! Abi esam diezgan labi izgulējušies un es mostos tieši vienu minūti pirms iebraukšanas autoostā. Pareizs laiks - pl.: 6:25. Pa logu jau redzams kā tuk-tukisti smaida, māj, grūstās un berzē plaukstiņas par to, kurš nu būs pirmais ķērējs un grābējs uz lielo lomu - vienīgajiem rietumu cilvēkiem autobusā. Taču mans vīrs ir gudrs - viņš jau pirms kāpšanas ārā no autobusa iepriekš Grab aplikācijā paskatījās kāda ir normāla cena par braucienu līdz mūsu hostelim. Tā nu no 5$, skaisti atbraucām pa godīgiem 2$! Hostelī viss kā izmiris. Jāgaida pl.: 8:00, kad reģistrators pamodīsies. Ejam brokastīs uz tuvējo Brother Bong Cafe pēc garšīgām un nesteidzīgām brokastīm. Nopērkam arī smēri mūsu blusu kodumiem - niez vājprātā un esam nokasījušies jau gandrīz kā ielas suņi. Iečekojamies. Mūsu dormā ir kā ledusskapī - 17grādi. Viens meičuks satinies paladziņā guļ - man jau pēc minūtes kājas aukstas un deguns tek. Tiekam skaidrībā ar kondicionieri, viens otram sasmērējam pumpas (romantikas mirklis) un ejam pilsētas izpētē, kamēr nav sācies trakais karstums. Izejam aplīti, atrodam tirgu (old market), paskatāmies, kur notiek trakās nakts ballītes (pub street) un ejam atpakaļ mājās, jo Jurim dīvains vēders un pašsajūta nav no labākajām. 

Starp citu - paliekam The Siem Reap Chilled Backpacker. Hostelis nav no labākajiem - viss nolietots, smakojošs, par visu (piemēram, lockera atslēdziņu, dvieli) ir jāmaksā papildus 2$ un personālam par visu ir diezgan nospļauties. Juris ir atguvis spēkus un ejam vēlajās pusdienās tepat aiz stūra. Ķirbju zupa un mani makaroni ļoti garšīgi, bet Jura dārzeņu karijs lielākoties tika izbarots suņukam, kas dikti žēlīgi uz mums skatījās. 

Ejam uz Royal Garden un izrādās, ka šodien kaut kāds lielais pasākums ar izēšanos, dzīvo mūziku un to visu sponsorē kaut kāds aliņš. 

Viena no šokējošajām lietām - cepti lielie tarantuli, ko viena dāma gardu muti mūsu aci priekšā notiesāja mazliet kautrējoties, bet saka, ka dikti garšīgs. Sāka ar dibena daļu un tad pa vienai kājiņai tik vico iekšā. Mēs nesadūšojāmies!

Pub street viss notiek! Skaļa mūzika, viss dun, visapkārt mutuļu dažādu ēdienu smarža un mirguļo neona gaismiņas. Netrūks ne suvenīru tiegotāju, ne to pircēji, kā arī tuk-tuki, ielu muzikanti un restorančiki ar Eiropas cenām.

Bet - izlejamais alus 1$ - grēks nepiesēst!

Nogaršojam kaltētu kalmāru - baigi garšīgā štelle un es noteikti gribēšu vēl. Spēlējam kārtis, baudām atmosfēru un mēģinām noticēt tam, ka esam Kambodžā.

Vakara izskaņā nepatīkams pārsteigums - izrādās, ka mūsu ūķu mājā nav siltais ūdens. Voila!

8.11. - otrā diena Siem Reap

Mostamies savā haladiļņikā un ejam ēst brokastis atkal jau uz Brother Bong Cafe. Man ir suuuper garšīga smoothe bļoda, bet Jurim nevisai baltmaize ar tomātu. 

Vakar mazliet iestresojām par tikšanu uz Taizemi, jo īsti nevar saprast kas notiek ar tām vīzām, vai tās var uztaisīt uz robežas, caur kuru plānojam iebraukt vai vajag pērties uz vēstniecību. Tāpēc šodienas rīta cēliena uzdevums ir visu kārtīgi noskaidrot, ko veiksmīgi arī izdarām - autobusa biļetes uz Bankoku ir norezervētas un 12.novembrī mēs pl.: 7:00 sākam savu ceļu uz nākamo valsti!

Otrs uzdevums - lēts motocikls! Ar šo mums galīgi neveicas. Apstaigājam 5 dažādas īres vietas krustu šķērsu pāri visai pilsētai un nekā - nav pag ko izīrēt. Un ja būtu - cena par mociku uz dienu šeit ir no 15$-25$. Mūsu pats maksimums ir 10$.. ideāli būtu 8$! Bet nekā.. un izrādās, ka iemesls tam ir rītdienas Kambodžas neatkarības diena un valsts brīvdienas trīs dienu garumā! Good to know!

Pasēžam Amazone cafe, atvēsināmies, tad pusdienas - katram pa fish and chips, un mango salātiem 11$ iekš “Baichann” un ar mazu līkumu dodamies uz mājām atpūsties! 

Man ir uznācis sportojamais vilnis - iedvesmoju, motivēju un izvelku aiz matiem savu vīru - laiks pasvīst sporta zālē! Ieejas maksa 1$ - nu grēks neiet! Zālē ir pilnīgi viss nepieciešamais un tā atrodas tādā kā angārā svaigā gaisā. Treniņš super - kā bikram joga - svīsts šitā nav sen! Jāpiemin, ka šajā zālītē ir izveidota maza (super maza tikai ar sienām) istaba īpašniekam un viņa ģimenei ar diviem maziem bērniem, virtuve ir kalts uz viena riņķa plīts, viesistaba - laukums pie un aiz recepcijas, zāles otrā stūrī ir veļasmašīna un kaut kādas saimnieciskās lietas, sieviešu ģērbtuvēs viena duša ir “only family” un tam visam pa vidu redzēju vismaz 4 super lielas žurkas, kas kaut ko tur šeptējās pa bļodām! Lūk tā - un dzīvo nost bēdu nezinot!

Vakariņās ejam uz indiešu ēstuvīti - šoreiz ne tikai garšīgi paēdām, bet arī iepazināmies ar īpašnieku - inteliģents, gudrs, iedvesmojošs un aizrautīgs cilvēks ar uzņēmējdarbības ķērienu! Super vecis! 

Rīt ir Kambodžas neatkarības diena, taču šodien kaut kāda īpaša diena budismā, kad var attīrīt savu karmu. Tas notiek sekojoši - taisi pats vai pie tantes nopērc jau gatavu trauciņu uz putaplasta pamatnes ar lotusa ziediem, vīraku un banānu lapu ornamentiem, ieliec iekšā pats ko vēl gribi - auglīti, svecīti, naudiņu, un tad palaid šo “trauciņu” upītē, lai tas aizskalo prom visu slikto un tava karma kļūst tīra. Sena un skaista tradīcija, taču es spēju domāt tikai par vides piesārņošanu ar nenormāli lielu putaplasta kalnu! Mīļie, daba mums ir viena, jopcik.. var to darīt, kā senāk, kā pirms 300 gadiem, bet tikai bez tā baltā sūda! 

Arlabunakti!

 

9.11. - trešā diena Siem Reap

Ziņo Juris:

 

Šodien ceļamies laicīgi, lai ietu pēc mocika iepriekš sarunātajā vietā. Par 10€ dienā mums ir vecs un grabošs braucamais, bet nu kā ir tā ir, jo vairāk netaisos maksāt. Braucam ieēst brokastis mūsu iecienītā vietā un caur pašu saules karstumu braucam skatīties floating village. Kā izrādās, lai tur tiktu ir jāņem laiva, kas maksā ap 28$. Mēs neesam tērēti un nenotiks nekas traks, ja šo izklaidi izlaidīsim, jo jau iepriekš Taizemē esam redzējuši peldošos ciematus, tādēļ apejam tikai goda apli pa tuvumā esošo mazo ciematiņu. Šeit es tik tiešām gandrīz apvēmos - pirmo reizi smaka tik traki uzsita uz augšu. Pats ciemats vairs nepārsteidz - kā jau zvejnieku ciemā, viss mega netīrs un smirdīgs, bet bija arī mājokļi, kas bija nedaudz satīrīti. Visur zivju paliekas, sapuvušas zivju iekšas ar ēdiena pārpalikumiem, mazliet miskasti, notekūdeņiem un dubļiem. Skaisti! Braucam atpakaļ uz pilsētu, lai nopirktu biļetes uz TO slaveno Angkor Wat - vienu no Pasaules brīnumiem, kas mums izmaksā 37$ no cilvēka. Paēdam pusdienas Ance atrastā vegan vietiņā “Peace cafe”, kur mūs pārsteidza ar super laipno apkalpošanu. Lai saprastu, kur un kā rīt mums labāk braukt, nolemjam, ka jau šodien nedaudz papētīsim un rīt veltīsim pilnu dienu Angkor Wat brīnumam. Braucam ieejas virzienā un pēkšķi ielas malā mūs aptur biļešu kontrolieris, random pārbauda biļetes un mēs varam doties. Šajā milzīgajā teritorijā ik pa brīdim ir ekstra biļešu kontrole - tā teikt - nebūs te neliešiem vietas, bet kopumā platība daudz reizes lielāka, nekā bijām iztēlojušies. Vēl mēs esam pārsteigti, par to, ka šajā teritorijā var braukt ar mašīnām - daži cilvēki skrien, vēl kāds brauc ar riteni un pa vidu vēl staigā ar kājām. Likās baigais haoss un vispār ne tas ko bijām ekspektējuši, bet tas ir skats tikai no ceļa. Neko tuvāk nevarējām apskatīt, jo nekur netiekam iekšā - kāds ir nesaģērbies! Ancei vairākas reizes aizrāda: “no - sexy, no - sexy”. Īsi šorti un topiņš uz lencītēm, kas apklāts ar lielu lakatu viņiem tā pat ir neciešas izrādīšana. Negribas tā nesmuki un necienīgi, tāpēc visu rīt! Starp tempļu apskatīšanu no ārpuses, piestājam uzēst launagu vietējā kafejnīcā, kur tiekam pie nevisai garšīgiem makaroniem un man tika ļoti negaršīga desiņa, ko vietējais sunčāris priecīgs varēja apēst. Braucam mājās atpūsties pirms treniņa uz kuru man vispār negribas iet, bet Ances motivēts aizbraucu izkustēties. Pēdējais dienas uzdevums pēc sportiņa - samainīt mocīti, jo mūsējā grabaža sāk izdod kkādas nesaprotamas skaņas. Pie slavenā Pub street uzēdam ļoti garšīgas vakariņas indiešu restorānā un iepazīstamies ar pašu īpašnieku, kas mūs iedrošina braucienam uz Indiju un izstāsta vairākas interesantas lietas, kas pēdējos gados Indijā ir mainījies - kā, piemēram, jaunā valdība sniedz lielus pabalstus iedzīvotājiem un kopējais dzīves līmenis ir krietni, krietni kāpis. Atbalsts uzņēmējiem pandēmijas laikā, kā arī nabadzīgajām kastām, mātēm ar bērniem bez vīriem ikdienas ēdiens un pabalsts ir labi audzis. Nu - brauksim raudzīt! Dodamies uz hosteli un ejam gulēt, jo mums jau pavisam drīz būs jāceļas. 

 

 

10.11. - no saullēkta līdz saulrietam Angkor Wat

 

Labrīt! Pareizs laiks - pl.: 4:30! Aunam kājas, ģērbjamies pieklājīgi, saliekam līdzņemamo somu un nakts melnumā dodamies pa švaki apgaismotu laternu ceļu uz Angkor Wat sagaidīt saulīti! Tas nekas, ka dienas šeit ir mega karstas - naktis un agrie, tumšie rīti ir diezgan dzestri, es pat teiktu - auksti!

Saķērušies cieši kopā, lidojam cauri nakts drebinošajai tumsai uz ieeju, tad meklējam stāvvietu un tālāk taku uz ceļu. Lieki teikt - cilvēku ir ļoti, ļoti, ļoti daudz. Arī rīta agrumā, nakts melnumā. Visi kā lāči uz medus podu (mušas uz sūda nebūtu adekvāti teikt attiecībā pret vienu no pasaules brīnumiem). 

Nu ko - dodamies lielā tempļa virzienā, sekojam plūsmai, piesēžam zālītē un gaidām saullēktu. Vai šis bija maģiski? Nu - es melotu, ja teiktu, ka tas bija pats, pats skaistākais un labākais ko esam redzējuši, jo izbaudīt maģisko mirkli un sajūtu nav iespējams kopā ar vēl 600 skaļi runājošiem, apkārt staigājošiem un ļoti kaitinošiem tūristiem! Tas nav kluss un mierpilns saullēkts Cenu tīrelī kopā ar divām dzērvēm vai dzeguzi. Šis bija - tirgus! Juris galīgi ne savā ādā, es mēģinu koncentrēties uz to, kas jāredz, bet finālā vispār nav tas, kā biju iztēlojusies šo mirkli! Saule uzaususi, apejam apkārt un izstaigājam lielo templi, sataisām bildes un fiksi mūkam uz Ta Prohm templi, ko vēlamies apskatīt visvairāk un bez miljons cilvēkiem. Attālumi starp tempļiem ir palieli, braucam ar mociku un vietās, kas vēl nav pamodušās beidzot sajūtam maģiskumu, vēsturi un spēku. Templī esam vienīgie un rīts ir brīnišķīgs - gaismas spēles, putni, džungļu skaņas un tam visam vidū senais templis caur kura saknēm ir izauguši milzu koki. Tāds skaistums! Šeit ir filmēta arī slavenā “Lara Croft: Tomb Raider” filma ar Andželīnu Džoliju. Atradām to pašu vietu un mans režisors uztaisīja maksimāli līdzīgu kadru no filmas. Šis templis ir mega super max skaists! Satriecoši! 

Uzēdam vieglas brokastis - zupīte ar bambusa dzinumiem un nūdelēm, un braucam uz vēl vienu templi, kas atrodas uz salas. Cilvēku vispakārt ar katru minūti kļūst aizvien vairāk. Jūtams pamatīgs sagurums un prasās pēc diendusiņas, bet kas tev deva! Mums jāizčekojas no hosteļa un jāpārbrauc uz jauno mitekli pēdējām divām naktīm. Tad nu kas jādara, jādara! Dienas karstumā tā pat grūti staigāt (jo ārā tiešām ir mega svelme) tāpēc labāk jāizdara lietas un jāpaēd pusdienas! Ar visām somām un uz mazā pļerdaka braucam cauri pilsētai - skats pa rubli. Mums ir ārkārtīgi skaists jumta numuriņš ar vannu un pasakainu skatu uz pilsētu. Tīrības ziņā varētu būt labāk, bet - štruns ar visu! Iekārtojamies, saņemam savu nogurumu rokās, sapurināmies un braucam atpakaļ uz seno pilsētu apskatīt vēl pāris tempļus un sagaidīt saulrietu kalna galā!

Bayon, Preah Khan un Banteay Kdei - viss ko gribējām ir apskatīts, izskriets cauri, sabaudīts un safočēts. Vai tā ir laba doma atstāt visu vienai dienai - noteikti nē! Pa daudz un par grūtu! Uz saulrietu teju, teju paspējām, jo gabals jābrauc un vēl pēc tam jākāpj kalnā. Ar pēdējiem spēkiem, kā vieni no pēdējiem uzraušamies kalnā, tad pa kāpnēm uz tempļi augšā un vēl kopā ar miljoniem (pārspīlējums, bet cilvēki atkal vairāk kā zivju jūrā) sēžam uz maliņas un baudām saulrietu. Kāds vecītis spēlē amīšu himmnu uz mutes ermoņikas un brīdis ir vairāk kā aizkustinošs! 

Satumst ātri un kopā ar masu veļamies ārā no teritorijas! Vēl pēdējie darbi - savākt drēbes no moikas, atdot moci un nosvinēt skaisto (un super garo) dienu ar garšīgām vakariņām.

Viss izdarīts! Sēžam pie galda ar kokčikiem - man Andželinas Džolijas kapeņu kokčiks un Jurim īsts veču dzēriens - pinakolada ar visu lietussardziņu! 

Ir pamatīgs pārgurums! Laiks miegam!

Paldies par šo dienu!

 

!! Nedaudz vairāk par Angkor Wat - tas ir tempļu komplekss un lielākais reliģiskais piemineklis pasaulē. Sākotnēji veidots kā hindu  templis - kā veltījums Dievam Višnam par Khmeru impēriju, bet tad 12.gs pārtaisīts par budisma templi - hindu statujas tika aizstātas ar budu.

Šo visu kompleksu būvēja 28 gadus! Ātri vai lēnu - grūti spriest, bet tas bija pirms desmit gadsimtiem!

Templis ir spēcīgs Kambodžas simbols un liels nacionālais lepnums.

Pēc jau pieminētās filmas “Lara Croff: Tomb Raider” 2001, templis, Siem Reap un pati Kambodža ar katru gadu kļuva aizvien iekārojamāka. Tūristu masas šeit katru gadu sasniedz vairākus miljonus (precīzi - 2,6milj)! 

11.11. - pēdējā diena Kambodžā - organisms norāvis roķeni

 

Vakardienas aukstais rīta brauciens, garās pastaigu stundas, ledainais kokčiks vakarā, kā arī pēdējo dienu sportiņš un riebīgais hosteļa kondicionieris ar +17 grādiem visas nakts garumā ir darījis savu. Imunitāte ir pavisam izsmelta un organisms saguris. Juris nejūtas labi, deguns tek, augsta temperatūra un arī man pamatīgi sāp sarkanais kakls. Mostos ar saullēktu jau pl.: 5:50, ielieku iekavēto blogu un tad jau mostas arī vīra kungs. Ejam bročās uz “The Source Cafe” - kolosāla brokastu vieta ar garšīgu kafiju un lielu all day breakfast izvēli. Pārējo dienu pavadām pa istabu - noskatījāmies ļoti interesantu jaunu dokumentālu mākslas filmu par pirmo pasaules karu un tā pat vien gulšņājam. Pusdienas uzēdam pa lēto piemājas ēstuvītē - ar nevisai garšīgu ēdienu, bet nu - kas ir, tas ir. 

Gājiens uz aptieku un veikalu pēc vakariņām, kā arī pārbrauciena uzkodām izmaksā diezgan dārgi. Vakarā lēnu garu akurāti krāmējam somas, sarakstam skaistās Kambodžas pastkartītes, dzeram karstas tējas, C vitamīnu, uzēdam roltoniņus un es ar parastām (lielajām) auduma šķērēm apgriežu Jurim ūsas un bārdu. Home made Barbershop - pa pirmo zorti! :) 

12.11. - laižam uz Taizemi

Ziņo Juris:

 

Pēc grūtas nakts, kurā abi svīdām un puņķojāmies ar sāpošiem kakliem un tekošiem deguniem saliekam pēdējās mantas somās un sākam ceļu uz nākamo valsti - Taizemi. Ar Grab izsaucu tuktuk un aizbraucam uz transporta ofisu, kur samaksājam par autobusu 44€ uz abiem. Ceļam nopērkam no vietējās tantes banānmaizes, kas bija ļooti garšīgas. Mums pakaļ atbrauc pikaps ar iekārtotu kravas kasti pasažieriem - cietiem metāla soliem. Šādi braukājam pa apkārtnes viesnīcām un savācam pārējos braukt gribētājus. Pie autobusa viss ir pa glauno, somas saliek bagāžas nodalījumā, ierāda visiem vietas, iedod ūdeņus un uzkodiņas. Pie robežas mums autobusā visu sīki izstāsta - kur jāiet un kas jādara, iedod beidžikus, lai esam atpazīstami nu jau otrā valstī. Paņemam somas un dodamies uz robežu, te bija vēl viens kontrasts ar Vjetnamas/Laosas robežas šķērsošanu, kur neviens par tevi neliekas ne zinis, ej pats un meklē ko vajag. Pāri robežai tikām kādas pusstundas laikā un šoreiz nebija jāmaksā ne par vīzu, ne par zīmogu likšanu pasē, viss bija ļoti labi organizēts no muitnieku puses. Nu jau Taizemē mūs visus sagaida “gids”, kurš aizved uz tūrisma ofisu. Kādu laiciņu gaidām autobusu. Es pa to laiku izņemu naudu un nopērkam fried rise, ko uzēst autobusā, jo jābrauc vēl kādas 6 stundas. Ar gaismu ierodamies Bankokā un mūs izlaiž pie slavenās Khaosan ielas - mūsu naktsmājas ir  15 min gājiena attālumā. Ir pacilāta sajūta atkal atgriezties Taizemē neskatoties uz to, ka pēdējiem spēkiem, pilošu degunu un temperatūru. Ejot, protams, mums piedāvā gan skorpionus, gan visādus citus ērmīgus ēdamos, redzam arī veselu krokodilu, kuram iespēja nogriezt gabaliņu un turpat uzgrillēt. Iečekoties viesnīcā bija ļoti izaicinoši, jo sieviete vispār nerunāja un nesaprata angļu valodā. Šādās reizēs vienmēr glāb zīmju valodu. Mēģinām pieslēgties pie Wifi, bet mums nesanāk un dāma mums arī nevar palīdzēt, jo … neko nesaprot. Kaut kam zvana un dod mums paroli, kas nestrādā - tad atkal un atkal, bet nu neko, pēc laika Ance pajautā kaimiņiem paroli un mēs tiekam pie laba interneta. Numuriņš ļoti parasts ar kopējo vannas istabu un gultas matracis tik ciets kā gulētu uz koka dēļiem, bet tā ir norma šajās valstīs. Aizejam vakariņās uz restorānu, ko noskatījām pa ceļam un dabūnam tur patiešām izcilu Tom Yum zupu. Ance aiziet uz aptieku iepirkt zāles, veikalā sapērk uzkodas un sākam ārstēšanās procesu! Welcome to Thailand, baby!