Taizeme (sestā nedēļa)
Ziņo Juris:
Mostamies vēlu, standarta brokastiņas ar putru un augļiem. Kādreiz auzu pārslu putras īsti negaršoja, bet ar perfektiem mango un banāniem - nu ļoooti garšīgi. Braucam meklēt lētas autobusa biļetes uz BBK manis atrastā tūrisma kantorī. Tante norāda virzienu uz garāžveidīgu veikaliņu ar datoru. Laipna sieviete izstāsta iespējas un cenas, kas ļoti iepriecina! Tur arī nopērkam biļetes par 42 eiro, kas ir par 22 eiro lētākas nekā brauciens uz šejieni. Kantoris ļoti aizdomīgs, bet cena draudzīga un gan jau viss būs labi. Pa ceļam uz mājām apskatām atlikušos salas ūdenskritumus, kas vairs neliekas nekas wow, bet pārgājiens un skats no pašas ūdenskrituma augšas uz salu bija ļoti skaists. Pēc kāpiena kalnā augšā un lejā abiem ļoti gribās ēst, tādēļ piestājam restorānā ar skatu uz jūru kko apēst. Pa ilgiem laikiem nobriestam glaunākam restūzim, bet… Pasūtam un gaidām, un gaidām, un gaidām! Cilvēkiem mums apkārt, kas ierodas vēlāk par mums jau viss saservēts un šie jau paspējuši noēsts, kamēr mēs rūcošiem vēderiem sēžam un pacietīgi gaidām. Pēc kāda laika saprotam, ka par mums ir aizmirsuši. Pajautāju cikos būs ēdiens, bet par mums pavisam, pavisam bija aizmirsuši, jo pasūtījums ir palaists garām pavisam. Ja nav, tad nav - pasakām paldies un braucam pusdienot mājas ēdienu! Dusmas pamatīgas, bet - shit happens! Pa ceļam iebraucam tirgū un veikalā pēc visādiem gardumiem gastronomiskajām naksniņām. Pirms vakara gastronomiskajām izvirtībām es uz gym, kamēr Ancei sportiņš mājās. Vakars ar filmu un gardumiem. Ak - traki labi! :)
20.12. - gatavošanās ceļam
Ziņo Juris:
Šodien pēdējā pilnā diena uz salas. Es beidzot salīmēju pajukušos Birkenstockus, un lai to izdarītu nācās divreiz braukt uz veikalu, jo kopējais līmes daudzums uz abiem pāriem bija ne vairāk un ne mazāk kā 400 ml. Viens vēl ķer pēdējos saules starus pie baseina un gatavo pusdienas no pāri palikušajiem produktiem. Laižu uz gym pasportot, vakarā mazgājam drēbes un krāmējam somas.
Mums abiem diezgan liela bēdiņa, ka rīt ir jāpamet iemīļotā mājiņa un klusums, bet esam morāli un fiziski labi sagatavojušies Indijai.
Nu - vismaz mums tā šķiet! Kā būs īstenībā - to jau redzēs!
Ziņo Juris:
Ancei rīta treniņš - kā saka jāspiež līdz galam un jāizmanto visas iespējas. Pēdējās brokastis. Pēdējās lietas somās. Kaķu bērni - liekas, ka viņi jūt, ka dodamies prom, jo, netipiski rīta stundai, pilnīgi visi, arī Rūdža, atnāca “atvadīties”. Pat mazais Jurītis parubijās man uz krūtīm, kamēr Inese meklēja vēl kaut ko apēdamu.
Arī mūsu tante ļoti sirsnīgi atvadās un vēl veiksmīgu ceļojumu. Gaidīs atpakaļ. Aizbraucam atdod mocīti un ar vietējo transportu uz autoostu. Līdz izbraukšanai mums tieši laiks, lai apēstu Ances sagatavotu tunci ar makaroniem, ko pagatavojām no pēdējiem pārpalikumiem, tie bija super garšīgi un tieši tas kas vajadzīgs. Autobusā ar gudru ziņu norezervējām pašas priekšējās vietas, tā lai neviens negāžas virsū un varam nedaudz vairāk kājas izstiept. Bet … ne šajā autobusā - te ir uztaisīta kkāda siena starp šoferi un pasažieriem un, protams, uz pasažieru rēķina. Mūsu kājām vietas nav vispār un tā būtu jābrauc 12 stundas. Noveicās, ka autobuss nebija pārpildīts, līdz ar ko nedaudz vēlāk sarunājam ar laipno “stjuartpuiku”, ka pārsēdīsimies autobusa aizmugurē, kur ir nesalīdzināmi ērtāk. Pat negribētos domāt, par to, ja šādi būtu jābrauc viss ceļš!
Kopumā brauciens grūts un ilgs.
Ancei ar katru kilometru paliek arvien grūtāk un sliktāk - sāp galva, gurni, temperatūra kāpj un lauž kaulus, un muskuļus, grūti norīt siekalas un kakls paliek aizvien sliktāks. Autobusā ir diezgan labs kondicionieris, ka telpu ir labi atvēsinājis, taču sega siltumam ir par plānu. Grūti un smagi. Ļoti smagi! Nakts pārbraucieniem sitting bus esam jau par vecu vai - izlutināti. Komforts un ērtības tomēr ir svarīgs!
22.12. - slikti, ļoti slikti
Ziņo Juris:
Ancei paliek tikai sliktāk - temperatūra kāpj un pašsajūta kļūst aizvien sliktāka. Protams, negulētā un moku pilnā nakts visu padara vēl grūtāku. Saaukstēšanās? Pirms septiņiem rītā esam iebraukuši vienā no Bankokas autoostām un ejam uz Amazone cafe iedzert tēju un kafiju pirms brauciena tālāk uz centru ar vietējo autobusu par 19 bātiem no cilvēka. Viss jau būtu labi un lēti, bet autobuss ir vnk ledusskapis - aukstais kondicionieri no visām pusēm pūš visu ceļu cauri rīta sastrēguniem. Mocības turpinās! Uzēdam picu Gastro kafe, sagaidām pl.: 12:00 un ejam čekoties - laiks izgulēties un kārtīgi atpūsties. Guļam līdz pl.: 19:00, Ancei labāk nepaliek. Aizejam uz tuvējo “Madam” restorānu, kur pasūtam ēdienu, kas vispār nav ass, taču pamelo salāti ir mūsu jaunatklājums - baigi garšīgi. Atpakaļ gulēt un ceram uz veselības uzlabošanos.
Un.. Ancei kaklā ir angīna! Baltiem strutu bumbuļiem, stulba, pavisam nelaikā un mokoša, angīna.
23.12. - lidojuma diena: Bankoka - Mumbaja. Welcome to India!
Ziņo Juris:
Rīts ir sliktāks par vakaru, Ancei 38 grādi temperatūra un kaklā angīna, viss slikti! Noguļam līdz pat check outam. Ar somām ejam uz “Sapa bar”, kur ērtā dīvānā un ar garšīgu ēdienu pavadām visu dienu līdz pat lidmašīnai. Eju uz aptieku pēc kkādām zālēm. Jaukā aptiekāre man iesaka, lai tik pērku antibiotikas. Hmmm, kkā nezinu vai tā vajag! Eju atpakaļ, lai parunātu cik prātīgi būtu dzert antibiotikas no aptiekas Taizemē, kuras iesaka aptiekāre, nevis zinošs dakteris. Vienojamies, ka riskēsim - kas būs, tas būs, jo ir kakls ir pārāk traks! Tante aptiekā man visu izstāsta un saraksta plānu kas, kad un cikos jādzer, sapiķoju ap 20€ un maiss ar zālēm ir man padusē. Pirms lidojuma uzēdam pusdienas un antibiotiku kurss var sākties.
Es izdomāju, ka uz lidostu brauksim ar vietējo autobusu, kas maksā kapeikas, netālu ir pietura un tas atiet ik pēc 20 min. Sacīts, darīts! (Nepietiek, ka Ančukam sāp kakls un ir augsta temperatūra, kaut kas ir noticis arī ar pēdām - uz kreisās kājas īkšķa ir milzīga tulzna un pirksta apakšā ir kaut kāds pušums, labās kājas mazo pirkstiņu ieskauj vēl viena tulzna un pēdas otrā pusē īd vecā varžacs. Paiet ir ļoti grūti. Jāklibo)
Līdz lidmašīnai ir gandrīz trīs stundas, laiks ir gana un uz ielas mašīnu maz (it kā). Pēc pieturā pavadītām 40 min gaidīšanas, sāku nervozēt, jo vienīgais autobusa numurs, ko neesmu redzējis piestājam pieturā ir mums vajadzīgais. Pajautājam vietējam meičukam vai šis autobuss te iet. Viņa paskatās kkādā aplikācijā un saka, ka kkur aiz stūra viņam jābūt. Meičuks prom, mēs gaidām.. paiet vēl 20 min. No autobusa ne smakas, jautājam citai tantei. Tante - protams, “tūlīt tak būs, vajag tikai nedaudz pagaidīt”. Tā mēs gaidām un nervozējam. Līdz saprotu, ka jāņem taksis, jo laika īsti vairs nav. Nostopējam onkulīti, esam taksī, braucam! Mums ir kāda nepilna stunda līdz gate close, ceļš ar taksi ir kādas 40 min. Bet izbraucot uz galvenās ielas ieraugam, ka priekšā ir milzīgs sastrēgums cik tālu vien acis rāda. Pareizi - ir piektdiena un pirmssvētku diena! Stress kāpj un visu laiku domāju, nafig mēs tur stāvējām un gaidījām. Kkā lēnām kustamies maģistrāles virzienā, kur uz 100 km/h ātri gan jau tiksim uz lidostu. Beet, kad izkūņājāmies pa pilsētas sastrēgumiem un izbraucam uz maģistrāles, tad arī tur ir sastrēgums cik vien acis tālu var saskatīt un visas joslas ļoti lēni kustas uz priekšu. Te nu man kājas paliek aukstas un domāju, ka pirmais nokavētais lidojums būs arī manā kontā. Mīņājamies lēnu garu uz priekšu, es visu laiku skatos kartē, uz ātrumu un galvā rēķinu cikos labākajā gadījumā varam būt lidostā. Aprēķini saka, ka viss ir pakaļā un nevarēsim paspēt, līdz sākam braukt nedaudz ātrāk un iespējams varam. Un tā vairākas reizes brauciena laikā, līdz izbraucam uz samērā brīvas satiksmes un šoferīts dod riktīgi ručkā, jo mēs gandrīz vai raudam uz aizmugurējā beņķa, ka visdrīzāk nokavēsim lidojumu. Šoferīts apstājas pie lidostas un es abām somām skrienu līdz iečekošanās lodziņam, kas ir otrā lidostas galā. No tāluma izskatās, ka viss ir ciet, bet kad pieskrienu tuvāk, tad laimē un svētlaimē saprotam, ka esam paspējuši pēdējā sekundē!
Tas tik bija stress, Ance ar visu angīnu arī ir atskrējusi. Tiekam pie biļetēm un skrienam tālāk uz security pārbaudi. Līdz izlidošanas vārtiem ejam ļoti raitā solī. Mēs to izdarījām, esam klāt, apsēžamies un gaidām lidojumu! Tas bija pretīgākais pārdzīvojums pēdējā gada laikā. Dusmojos uz sevi, ka nepaņēmu taksi laicīgi, bet gaidīju to stulbo autobusu. Bet ja autobuss būtu atbraucis, tad mēs noteikti būtu nokavējuši savu lidojumu. Sarunājām, ka lidmašīnā sevi palutināsim ar kko ēdamu un dzeramu un par laimi tas viss bija iekļauts ēdiens. Es pēc šī visa tiku pat pie viskija glāzes!
Draugi brauciet uz lidostu laicīgi! Labāk stundu agrāk, nekā trīs minūtes par vēlu!
Ielidošana, robežas šķērsošana, naudas izņemšana turpat bankomātā un pre-paid taxi - viss kā pa sviestu! Braucam zvinēt Ziemassvētkus uz tuvējo "Locomo" hosteli!
Komentāri
Ierakstīt komentāru