Indija (trešā nedēļa) - Koči un Alleppey

9.01. - Fort Kochi
 
Pirmā pilnā diena Kochi un mēs jau pl.: 8:15 tiekamies lejā, Cukuriņi diemžēl paliek, jo Ievai vēl aizvien niķojas urīnpūslis! Izsaucam taksis un braucam uz Fort Kochi skatīt unikālo zvejošanas tehniku, kas aizgūta no japāņiem! Ūdenī ir izveidota liela uzparikte ar tīklu, atsvariem, motoru un gariem bomjiem. Zivju tīklu iegremdē ūdenī un tad pēc laika ceļ augšā tādā veidā no ūdens makarējot ārā mazās zivteles! Nu interesanti jau un puiki bija pirmie skatītāju rindās, bet mazliet jau liekas, ka šis viss uztaisīts kā neliels šovs pasaules tūristiem ar lielajām acīm par visu, ko dod redzēt! Taču smaka, zivis, skarbās dzīves nodzītie zvejnieki un viņu uzticamie mājdzīvnieki bija īstāko par īstiem! Pēc zvejas tīklu iemēģināšanas un nelielas pastaigas mums dikti gribas ēst. Es esmu atradusi krutāko vietu Fort Kochi, kur pat agrajā rīta stundā ir jāstāv rindā pēc bročiņām! Bet ēdiens bija garšīgs, bija gaidīšanas vērts! Sagaidām arī Cukuriņus! Kamēr šie brokasto turpat, tikmēr mēs četratā vēl mazliet pablandamies pa ielām, piemēram pa šmotkai un dodamies uz pastu nosūtīt kartiņas. Nu pareizāk sakot - mēs asistējām! 
Satiekam Cukuriņus un dodamies pastaigā pa skaistajām un gaumīgajām Fort Kochi ielām, kur uz katra stūra jūtams pamatīgs portugāļu vaibiņš! Baudām skaistās ielas, street art un krāsaino šarmu. Ārā ir dienas vidus, karstums pamatīgs un vienīgā vieta, kur sanāk patverties ir neskaitāmie suvenīru veikali! Šis rajons ir dikti tūristīgs, līdz ar ko panesas suvenīru pirkšana, jo bez tā nekur! Draugi atzīst par labu home made ziepītes un dabīgās smaržas! Mēs tikmēr apsveram ideju par “kupi pradai” ar šeit veidotām ādas somām! Why not? Kvalitāte izskatās labāka kā Gucci!
Plānotais pastaigu aplis izgāžas, jo negaidīti ir dienas otrā puse un rūcoši vēderi! Un .. siestas laiks vietējiem, kad visas mums saprotamās ēstuves ir ciet! Ejam un ejam, meklējam un meklējam, līdz piestājam kādā skaļā ielas krustojumā un pēc čuru pauzes ēdam nost visu, kas pieejams! Mans vīrs vispār ne savā ādā, taču kad pirmais šķīvis ar rīsiem, nānīti un Paneer Tikka Masala ir ielocīts, tad jau smaids un joki atgriežas! Ļoti garšīgi un lēti! Visi priecīgi!
Dienas noslēgumā mums ir paredzēts kultūras baudījums - tradicionālās dejas! Ļoti interesanta pieredze, ļoti inčīgi! Pirmā daļa ir mākslinieku gatavošanās priekšnesumam - make up uzlikšana, kas ir kā meditācijas process un lēna ieiešana tēlā. Otrajā daļā bija aktīva darbošanās līdz ar ritmisko mūziku un dziedājumu - acu kustības un visa pārējā neverbālā valoda ir izkopta līdz perfekcijai. Kruti un spēcīgi!
Pēc kultūras baudījuma vēl neliela pastaiga pa naksnīgo Fort Kochi, saucam taksi un braucam vakariņās uz piemājas lēto vietu! Siera dosa - ak! Tik mega garšīga! Ņamm!
Vēl vakarēšana ar cipsiem un alu kopā ar Sūnām izvēršas mana talanta atklāšanā - nu Diānas galvu rotā trīs skaistas un, gribas teikt, kvalitatīvas franču bizes! Mans meistarstiķis!
 
!! Kāpēc viņi bērniem krāso sejas/acis? 

 
10.01. - pārbrauciens uz Alleppey
 
Labrīt! Mostamies agri, ātri jātaisās, kravājam somas un pl.: 8:15 tiekamies lejā. Man šodien kaut kāds dīvains spiediens galvā un Juris mazliet nokaitina ar savu skriešanu (kā vertaļotu pakaļā), bet pēcāk izrādās, ka steigšanās atmaksājās un visu pagūstam laikus. Brokastīs mūsu lētajā vietējo vietā garšīgā siera dosa un tēja! Ātrā solī ejam uz vilcienu, puiki nopērk biļetes un dodamies uz trešo peronu. Sešas min un mūsu vilciens ir klāt! Perfekts taimings! Mums ir iegādātas otrās klases biļetes, bet iekāpjam trešajā - nekāda vaina! Brauciens divas stundas, kuru laikā paspējam sataisīt gan bildes, video, gan pagulēt un atpūsties! Stacijā mēs jau kā ceļošanas meistari laipni atsakām visiem taksistiem un tuk-tukistiem, un braucam paši ar vietējo autobusu līdz pilsētas centram! Brauciens visiem sešiem kopā mums izmaksā 78 rūpijas, kas ir 0,88€! Lūk to es saprotu! Pa ceļam vēl paspēju pakoķetēt ar autobusa konduktoru un sataisīt feinas bildes. 
Nonākuši punktā B mums jānokļūst uz punktu C, kas mērojams kājām šausmīgā dienas svelmē. Mūsu palikšanas vietiņa lielas jauka un saimnieks gādīgs (kas pēc tam, skrienot notikumiem pa priekšu, bija dikti maldīgs pirmais priekšstats - neskati vīru pēc cepures, bet gan pēc darbiem). Puiki sariktē istabas, neliela atpūta un ejam pusdienās! Tiekam uzņemti kā svarīgi viesi un aptekelēti kā mazbērni - ļoti gādīga saimniece un ēdiens, kā jau vienmēr - super garšīgs! Paņemam arī kādu īpašu sulu, kura augļus es diemžēl neatminos, bet izskatās kā veci apelsīni. Garšo lieliski! 
Tālāk mūsu ceļš cauri putekļainajām Alleppey ielām, gar netīriem un aizaugušiem kanāliem ved uz mocīšu īres punktu. Visiem vajag International driving tiesības, taču tādas ir tikai Jurim. Mēs kaut ko veiksmīgi samānāmies, novēršam uzmanību, nokaulējam cenu un čiki poki mums ir moči! Ielejam degvielu un laižam uz 15km attālo pludmali! 
Vēl aizvien redzu mazos, blusainos kucēnus smiltīs, bet tāda nu ir tā Indija (laikam). Jurim pludmale par platu un lielu, viņam peldi nekārojas, savukārt mēs gan, daudzu indiešu acu pāru pavadīti, visi ielienam ūdenī atveldzēties. Visiem lielais prieks par silto ūdeni un viļņiem. Man tik tas ūdens dzidrums nepārāk, bet ko nu! Labi ka vismaz nesmird :D
Cukuriņi un pārģērbšanās publiskās vietas - pilnīgs teijāters! 
Kad saule iet uz rietu gaiss paliek tāds dzestrāks un es ar gudru ziņu paņēmu džemperīti. Gana ir slimots! Ceļš atpakaļ ir diezgan trakā satiksmē, grūti braukt, mocīšu un auto tūkstoši! 
Dodamies vakariņās, mājās ejot apmaldamies un pirms miega sarunājam rītdienas plānus!
 
!! Mani fascinē Indijas “vides reklāmas”! Reklamējamais pakalpojums vai prece tiek uzrakstīts vai uzzīmēts uz mājas sienas vai sētas lielformātā un ļoti spilgti. Gudri, ekoloģiski un stāvēs mūžīgi, nekā parastais banneris, kas vēl ik pa laikam jāmaina!

11.01. - puiki makšķerē, meitenes masējas
Ziņo Juris:
 
Šodien vīri ceļas pirms dāmām un tiekas sarunātajās brokastīs jau pusastoņos. Brauksim makšķerēt uz vietējiem kanāliem! Pēc brokastīm mājas saimnieks ar savu auto mūs aizved uz laivu piestātni, lai ar vietējo laivas maršrutku tiekam līdz mums vajadzīgajai vietai. Šo makšķerēšanas “tūri” sarunājam pie laipnā un visu varošā mājas saimnieka, bet gāja mums grūti - viņš gribēja mums notirgot krietni dārgāku un pilnāku dienu, taču mēs gribējām tikai ar makšķeri pasēdēt pie kanāla. Viņam laikam to nesaprast. Beigās vienojāmies, ka par 1500 rūpijām mums būs gids, kuram būs viena makšķere un ēsma ko likt uz āķa un vēl divas makšķeres mēs iznomāsim no kkādiem saimnieka drauģeļiem par papildus 250 rūpijām. Mūs sagaida smaidīgs gids, kurš ved pa šaurām taciņām līdz makšķerēšanas vietai, pa ceļam pie kkādas mājas paņemam mīklu uz ko tad arī makšķerēsim. Nonākam pie nomaļākas laivu piestātnes, kur nu mums tad arī jāmakšķerē. Sākam štukot, ko no iedotiem “labumiem” varam sameistarot. Jo mūsu izpratne par makšķerēšanu krietni atšķiras no indiešu cilvēka saprašanas par to, kā jāmakšķerē zivis. 
Tātad mums makšķerēšanai ir divi jūras kāti, viena spole ar uztītu biezu pīto auklu. Vēl mūsu maisā ir divas sistēmas, kuras ir uztītas uz koka dēlīšiem. Vienai galā ir tikai āķis un otrai savukārt ir trīs āķi ar galā piesietu akmeni - svaram! Vienam no mīkstākajiem kātiem pieliekam spoli un vienīgie āķi ir vismaz centimetru lieli, uz kuriem var haizivis ķert, bet noteikti ne mazās zivtiņas uz mīklas. Prasām mūsu gidam, kur ir viņa makšķere, bet viņš izliekas ka mūs nesaprot.. visai ērts veids kā izkļūt no neveiklas situācijas! Beigās noskaidrojam, ka netālu ir kkāds veikals, kur varam nopirkt mazākus āķus un iespējams vēl kko. Mēs ar Mārtiņu ejam uz veikalu, kamēr Charlijs paliek pie ūdens meditēt. Veikalā mums no atvilktnes iedod pāris maziņus āķus un četrus gabalus apmēram viena metra garas auklas. Sataisījuši divas makšķeres, uz maiņām mēģinām kko noķert, bet galvenais šodien bija vienkārši pavadīt laiku pie ūdens. Tā līdz kādiem trijiem nosēdējuši un pa kādai zivtiņai arī noķēruši braucam atpakaļ pie dāmām, kuras izsalkušas gaida mūs atgriežamies. Sakāpjam uz mocīšiem un braucam ēst uz veģetāru vietiņu, kura neliek vilties un viss ir super garšīgi. Pēc pusdienām Sūnu ģimene aibrauc baudīt pludmales, bet mēs izbraukājam apkārtnes laivu piestātnes un apskatām milzīgo ezeru. Atdodam mocīšus nomā, kur apsēžos uz lielāka Royal Enfield motocikla, sajūtas bija diktam labas un parādās vēlme kādreiz arī izbraukt ar lielo moci. Atnākuši mājās visi čilojam uz balkoniņa un pļāpājam. Mums nevar ieslēgt kondicionieri, tādēļ eju parunāt ar saimnieku kā to var izdarīt. Bet viņš man sāk stāstīt, ka tas ir par papildu samaksu, jo ir jāmaksā elektrība! Tikai pēcāk atceros, ka mēs jau tā maksājam par istabiņu vairāk, lai būtu ar siltu ūdeni un kondišku: es pēc agrā rīta biju saguris, viņš lohs, kurš grib papildus nokāst naudu! Tagad bišku dusma, ka nenoreaģēju uzreiz. Vēl pirms  vakariņām sarunājam ar viņu uz rītdienu kayakingu, bet arī tas negāja viegli ne ar mums vēlamo, ne ar cenu. Vispār sajūtas par šo homstay neviennozīmīgas - it kā cilvēki laipni un viss ir tīrs, brokastis iekļautas, taču par visu papildus grib nekaunīgi un nesmuki nokāst naudu vnk melojot vai nepasakot līdz galam. Un pati dzīvošana, ka jāiet uz savu istabu caur viņu viesistabu, kur viņi ēd, skatās TV vai spēlē vijoli ar privātskolotāju - man baigi nepatika. Vakariņās ejam uz glaunāku restūzīti, kur ēdienu nogaidījāmies ļoooti ilgi, bet bija garšīgi! Atgriežoties mājās durvis ir ciet un visi jau guļ. Charlijs sazvana saimnieku, kurš pusaizmidzis mums atver durvis. Iepriekšējā naktī mūs diktam sakoda odi tādēļ palūdzām, lai mums uzliek tīklu virs gultas, tas nav un tā vietā mums iedod elektrisko sitamo. Ance pārskaitusies staigā pa istabu sit odus un lamājas. Es eju gulēt!
 
Ances komentārs: Meičukiem savukārt beidzot laiks klačām un sevis palutināšanai. Caur mājas saimnieku noskaidrojam labāko masāžas vietu, kas sakrīt ar Ievas FB atrasto. Bet sākumā nesteidzīgas brokastiņas, ko, manuprāt, mazliet sabojā ļoti aktīvai un dikti runātīgais puisis no Francijas, kas nevar vien beigt stāstīt savu stāstāmo. Brokastiņas tādas uz piecinieku ar kukuli baltmaizes un piedevām, bet paēsts ir! Sataisāmies un ejam uz masāžu! Mūs jau gaida, jo acīmredzot aktīvais mājas saimnieks (kas ar katru situāciju man patīk aizvien mazāk) ir nodevis ziņu, lai gaida trīs smaidīgas un naudīgas dāmas! Visas trīs izvēlamies vienu un to pašu - pilna ķermeņa ajūrvedas masāžu un Shirodhara - galvas masāžu ar kokosriekstu eļļu! Katrai no mums ir pilnīgi savādāka pieredze. Mana ķermeņa masāža bija zem kuras katras kritikas, taču galvas daļā es aizlidoju kosmosā. Ievai savukārt perfekcija ķermenim un galva - nevisai. Diāna savukārt visu masāžas laiku nopļāpāja ar savu masierīti un pati pieredze ne no labākajām. Kā arī manas skaisti pītās bizes bija jājauc ārā. Ak :(
Kopumā es par savu pieredzi esmu vīlusies, jo nauda nepavisam nebija tā lētākā - 3000 rūpijas, kas ir gandrīz 34€, bet nu zini - gaidīju kaut ko vairāk!
 

12.01. - kajaki un privātā laiva
Ziņo Juris: 
 
Ceļamies jau pl: 5:20, jo mums drīz būs pakaļ sarunātais (un, mūsuprāt, iekļautais) transports līdz kanālam - kajaku starta punktam! Esam diezgan neizgulējušies, jo vakardienas vēlās vakariņas, pieēstie vēderi un mūsu istabas odi darīja savu. Bet ar labu garastāvokli kāpjam mūsu zaļajos braucamajos un dodamies pretī piedzīvojumam. Caur aktīvo mājas saimnieku šī aktivitāte nebija no lētākajām un kā izrādās mums vēl pašiem atsevišķi jāmaksā sarunātais transfērs, jo abi šoferīši priecīgi stiepj roku un gaida samaksu par pāris km un 6 minūšu darbu. Nu nesmuki! Ance pūķī par šito izgājienu un cepjas sarkana un dusmīga! Jēgas ta nekādas, nauda jau maza, bet princips! Ļoti nesmuki, ļoti negodīgi un pretīga attieksme pret saviem viesiem. Nu var tak pabrīdināt vai iekļaut kopējā summā, kas - nu nemaz nebija maza. Par pašiem kajakiem mēs samaksājām 17€ uz abiem. Sūds ar visu! Esam atkal nedaudz apčakarēti un mums par īso braucienu jāsamaksā vismaz divreiz dārgāk. Laivošana plānojas 3 stundas. Mums tiek piešķirtas drošības vestes, airi un kajaki. Visi ļoooti uzmanīgi tajos kāpjam iekšā, jo nevienam īsti negribas pieskarties ūdenim, kur nu vēl iekrists tajā. Ūdens šeit ir melnā krāsā, redzamība nulle, viss ar gružiem un nezināmas izcelsmes eļļas pleķiem. Caur kanāliem izairējam uz lielu ezeru, kur vērojam saullēktu. Ūdens kā spogulis, putni lido kāšos, saule aust, debesis krāsojas, miers un klusums - lielisks dienas sākums. Airējam pāri ezeram un iekšā mazajos kanālos, kur varam vērot kā vietējie iedzīvotāji mostas un sāk savas dienas gaitas. Redzam kā kāds turpat kanālā iet rīta dušā, mazgājas un skalo tikko iztīrītos zobus ar to pašu kanāla ūdeni. Pārdesmit metrus tālāk turpat kanāla malā kāda tante ar veļas ziepēm un uz akmens cītīgi berž sava vīra kreklus, protams, tiek skalots ar to pašu ūdeni un viss nonāk kanālā. Eļļas, motori, ēdiena atkritumi. Ak! 
Ja mazajos kanālos visa satiksme ir salīdzinoši mierīga, tad platajā upē, pa kuru brauc arī lielas transporta laivas, viss ir pavisam savādāk, ko izjuta mūsu draugi - viņiem gandrīz virsū uzbrauca tā pati transporta laiva, jo šeit priekšroka ir lielajiem un stiprajiem. Arī mums gadījās amizants kuriozs, kad braucām zem ļoti zema tiltiņa, kurš man likās nedaudz augstāks. Nebiju pietiekoši pieliecies un gandrīz abi izvēlāmies no laivas un atvēsinājāmies netīrajā ūdenī. Izbaudījuši mierīgo rīta braucienu, airējam atpakaļ uz laivu bāzi, taču lai uz to nokļūtu bija jāšķērso upe, kura vairs nebija tik mierīga un mums vajadzēja izmukt no visām laivām, kuras bija ne mazāk kā mašīnas uz Brīvības ielas sastrēguma stundā. 
Visi vēderos sajūt Izsalkumu, tādēļ ieejam tuvākajā ēšanas vietiņā, kur iedzeram tikai pa tējai, jo ēdiens nebija vilinošs. Pa ceļam uz mājām ieturējām brokastis jau pieklājīgā vietā un pāris stundas visi atpūtāmies savos apartamentos. 
Dienas otrais brauciens ar laivu jau bija kā plezīrs, jo izīrējām privāto motorlaiviņu, kur kā buržuji varējām sēdēt ērtos krēslos un baudīt braucienu. Pirms tam mēs iepērkam aliņu, uzkodiņas un kārtīgi pakaulējāmies par īres cenu. Finišā vienojāmies par ļoti patīkamu summu - brauciens mums visiem izmaksā 1350 rūpijas, kas ir apmēram 15€. Dzeram aliņus, bezrūpībā sēžam un pļāpājam par dzīvi, meičuki priekšā kā karalienes klusībā vēro skaisto un mierīgo ikdienu. Pa vidu mēs piestājam pie restorāna, kur nogaršojam kokosriekstu alu, kas vairāk garšo pēc saldas brāgas. Turpat pie wc diezgan mazā būrī īpašniekiem ir  iesprostots ļoti draudzīgs, milzīgs, skumjš un noplucis suns. Tik žēl! Tik ļoti žēl ka suņukam visa dzīve ir jādzīvo šādos apstākļos. Īpašnieks centās mums nopārdot “svaigas” zivis un garneles, kuras pēc sakta izskatījās vismaz dažas dienas pastāvējušas (un ne ledusskapī). Brauciena finālā, kad aliņš, smiekli un lieliskā atmosfēra bija 10/10 - mani, Anci, Ievu un Čārliju pamatīgi nokakā putni! Uzlidojums! Normāls kaku lietu. Ancei tika septiņas kakas! Tā laikam bija karma par bučošanos vai zīme, ka drīz piķis vairs nebūs problēma! Ejam mājās mazgāties un vakariņās. Ir pamatīgs sagurums! Gara diena, bet tik lieliska! Šī kuģošana bija tas, pēc kā ilgojāmies - vnk būt, būt kopā ar draugiem, runāties un smieties par lietām un viens otru!

13.01. - atpakaļ uz Kochi un … Sūnas aizlido
Ziņo Juris:
 
Šodien mums ir pēdējā kopīgā diena ar Sūnām pirms viņi brauc uz mājām! Mostamies, kārtojam somas, atdodam viņiem mazumiņu ko aizvest uz Latviju - pāris magnētiņus un pāri palikušo naudiņu no dažādām valstīm. Mūsu pēdējās kopīgās brokastis ir kanāla malā jaukā vietiņā, ar skatu uz kanālu, kas ir traki netīrs, pilns ar plastmasas maisiņiem, kuri pat ķeras laivas motoru dzenskrūvēs. Bija interesanti vērot kā vietējie tīra savas dzenskrūves un tos pašus maisiņus iemet atpakaļ kanālā. Nekas nevar mainīties, kamēr nemainies tu pats! 
Meitenes aiziet pēc sēklām un mēs visi paliekam bez skaidras naudas - mazais neveiklais brīdis, kad sakām, ka aiziesim izņemt naudu un drīz būsim atpakaļ. Godīgi norēķinājušies par brokastīm ejam atpakaļ pie Hosē (mūsu “brīnišķīgo” mājas saimnieku), samaksājam par viesnīcu, izsaucam taksi un braucam uz dzelzceļa staciju. Pārbrauciens ar vilcienu ir viegls un ātrs, Ancei paliek aizvien skumjāk, ka būs jāatvadās no draugiem. Izkāpjam no vilciena un atrodam pusdienu vietiņu, kur paēdam tiešām super garšīgu un perfektu ēdienu. Mūsu pēdējās kopīgās pusdienas Indijā. Jocīga situācija ar nemierīgo viesmīli un atlikumu, Ieva stresā, Diānai kaut kāda dīvaina temperatūra, Čārlijs jūtas slims un svīst. Viss bija tik mierīgi un pēkšņi viss tik ātri notiek! Sūnām jau pakaļ ir taksis un viņi kāpj iekšā, bet mēs vēl neesam kārtīgi atvadījušies, šausmīgi grūti un ļoooti bēdīgi! Ancei gāžas asaras, balss aizlūzt un skumjas vēl ilgi nepāriet! Ir ļoti bēdīgi! Liekas, ka laiks ir pagājis nepieklājīgi ātri, liekas, ka viņi brauc prom no mūsu pasaules nevis, ka mēs esam aizbraukuši no Latvijas. Liekas, ka par maz bijām kopā! Par maz runājāmies! Bija tik ļoti laba enerģija, kompānija - labāku nevarētu vēlēties - viegli, jautri, visu laiku bijām uz viena viļņa! Baigā tukšuma sajūta! Izsaucam taksi un braucam uz viesnīcu - baigi skumīgi. 
 
Ances komentārs: Ir noslēdzies pamatīgi kolosāls posms mūsu ceļojumā! Šīs trīs nedēļas bija skrējiens un mana slimošana arī mazliet atņēma laiku kopābūšanai. Aizmirsās tā vnk apstāties un novērtēt to, ka viņi ir šeit! Plāni un plānošana ņēma virsroku, un ka tu aizmirsti to cilvēku, samīļot, mierīgi parunāt! Kkur jāskrien, jānesās! Stāvot un gaidot savu taksi visu laiku bija fleshback no kopā piedzīvotā! Nevaru rimties raudāt! Skaļas asaras un sirds sažņaudzas!

14.01. - mierīga sestdiena Fort Kochi
Ziņo Juris: 
 
Mostamies! Klusums starp mums, jo vēl aizvien ir bēdīgi! Brokastīs ejam uz “Tea Pot Cafe” ar daudz kaķiem un ļoti jauku atmosfēru, kur mums panesās runājamais, filozofējamais!
Temati galvenokārt par nākotnes plāniem - lieliem, spīdīgiem, spēcīgiem, spožiem, baltiem lieliem, mirdzošiem, grandioziem, trekniem. 
Par stipriem spārniem, par stipriem pašiem! Atliek tikai atsperties no zemes un tie uzcels lielos augstumos. Jābūt veikliem, jo ar bultām gribēs tos aplauzt, ievainot, sāpināt un saplēst. Pēc mūsu filozofiskā rīta, viesnīcā sarunājam veļas mazgāšanu - 15 rūpijas par lielo apģērba gabalu un 5 rūpijas par apenītēm. Pirms pusdienām pačilojam pa māju. Izvēlamies paēst tibetiešu vietā, bet šoreiz ar ēstuvi mums galīgi nepaveicās, ēdiens tika sajaukts, tad sasteigts, sapļeckāts un nebaudāms. Otrās vakariņas ejam kopā ar Cukuriņiem, uzēdam garšīgu piciņu, vakarā pastrādājam un liekamies gulēt!

 
15.01. - mierīga svētdiena Fort Kochi
Ziņo Juris: 
 
Ceļamies ap pl: 9:00 un ejam uz Quiss brokastu vietiņu, kur arī paliekam strādāt. Pēc kāda laika mums pievienojas Cukuriņi, izrunājam vientuļo situāciju (jo esam palikuši četratā) un visi kopā cītīgi strādājam katrs savā vienacainajā idiotā. 
Pusdienās ejam uz “Spice” - necila vietiņa, bet kas neliek vilties vispār un nemaz - ēdiens ir patiešām garšīgs un spicy. Mēs uz mājām, kamēr Ieva uz yogas nodarbību. Vakariņās, turpat uz mūsu lielās terases mums ir nopietna augļu ballīte (ananāss, papaija, arbūzs. Uhh) un sarunas par ekskluzīvo privāto yogas nodarbību! 
Tante atnes izmazgātās drēbes un pirms gulēšanas sagatavojam somas rītdienas lidojumam.
 
!! Valkata - cilvēks, kas bezmērķīgi klaiņo, izvairās no darba