Indija (sestā nedēļa) - Agra, Vrindāvāna, Delhi

  

30.01. - Agra un diena hostelī
 
Šodien mans brīnišķīgais vīrs sarūpē brokastis gultā! Jūtos nedaudz apslimusi no visa, kas pēdējās nedēļās piedzīvots, tāpēc vajag kārtīgi, kārtīgi atpūsties un sasildīties zem segas, citādāk mana imunitāte un veselība vnk atteiksies ar mani turpmāk sadarboties! Drēgnums, mitrums, aukstums un pelēkais laiks aiz loga (kura mums nav, bet zinu no stāstītā) vēl aizvien turpina pārbaudīt mūsu pacietību un rūdījumu! 
Mūsu istabā ar divām divguļamajām gultām, katrs esam zem savas segas un guļam līdz pl: 11:00 un tad vēl, un vēl! Fonā iet “Aviators” un tā visu dienu gulšņājam, katrs darot savas lietas! 
Pusdienvakariņās ejam uz “Bamboo” cauri kādam Agras rajonam! Šodien vēl izteiktāk liekas, ka staigājam pa kādas dokumentāli vēsturiskas drāmas dekorācijām! Ir auksts, slapjš, visapkārt miglaina dūmaka, pa ielām staigā govis, teļi, kazas, cāļi, daudz mazi bērni plikām kājām un netīrām mutēm, kaut kur siena čupas, garām pabrauc skaļš tuk tuks, kāda omīte ar zīdaini vienā un spaini otrā rokā iet pēc dzeramā ūdens, kas tek turpat pie kanalizācijas strautiņa. Gaisā ir dīvaina smaka, bet nav neizturami! Visgrūtāk ir saturēt emocijas redzot kādās mājās ir jānakšņo šiem plikajiem, bet tik ļoti smaidīgajiem un zinātkārajiem bērneļiem un viņu vecākiem! Mēs esam saģērbuši mugurā visu silto, kas vien mums ir, mēs guļam zem biezām dūnu segām katrs savā mīkstā matracī ar visām četrām sienām un jumtu virs galvas, taču viņi - pa slapjo, dubļaino un auksto bruģi deso plikām kājām, švakā (māsas vai brāļa) vecā džemperī un gulēšana ir uz betona grīdas kopā ar kādu mājlopu vecu dēļu apsistā būdiņā, kur aiz loga (vai atvērtām durvīm) ir tieši šādi paši laikapstākļi kā mums un aukstums, kad zobs uz zoba neturas! Ir grūti sastapties aci pret aci ar šo netaisnību un bezspēcību - jo tu NEVARI palīdzēt pilnīgi visiem un tavas iedotās rūpijas neko diži neuzlabos tā cilvēka dzīves kvalitāti!
Ejot mājās izmantojam citu, garāku, - apkārtceļu!
Vakarā filmu vakars ar uzkodiņām - “Last night in Soho”!

31.01. - Taj Mahal
 
Beidzot man ir karsta duša! Pa ilgiem un ļoti ilgiem laikiem es varu stāvēt zem karstas, karstas dušas un kārtīgi sasildīties! Cik maz vajag īstai laimes izjūtai! Savos mākonīšos guļam maksimāli ilgi un pat mazliet nokavējam check out laiku! Somas noliekam glabāšanā pie administrācijas, jo mums jānomaina istabiņas - pēdējo nakti Agrā gulēsim četrvietīgā istabā ar bunk bed! Pēc brīža esam netālu no Taj Mahal pie jaukas, neuzbāzīgas un izpalīdzīgas tantes, kas parūpējas par gardām brokastīm ar omleti, pankūkām, tējām un kafijām! Iekārtojamies jaunajā istabā un tad beidzot, BEIDZOT kātojam uz Taj Mahal! 
Taj Mahal ir viens no pasaules brīnumiem, kas garantē ne tikai elpu aizraujošu skatu, bet arī lielas cilvēku masas! Kas tā arī ir! Samaksājam ieejas maksu (29,13€ uz abiem) un kopā ar cilvēku pūli slīdam iekšā pa lielajiem vārtiem! Taj Mahal ir nekas cits kā kapenes - liels (ļoti, ļoti liels) kapakmens karaļa sievai, kuru viņš dikti, dikti, dikti stipri mīlēja (tulkojums no wikipēdijas: Tadžmahals ir ziloņkaula-balta marmora mauzolejs Jamunas upes labajā krastā Agrā, Indijā. To 1631. gadā pasūtīja piektais Mogulu imperators Šahs Džahans, lai izvietotu savas mīļākās sievas Mumtaz Mahal kapenes - tajā atrodas arī paša Šaha Džahana kaps. Tadžmahals tika uzbūvēts, izmantojot materiālus no visas Indijas un Āzijas. Tiek uzskatīts, ka būvmateriālu pārvadāšanai tika izmantoti vairāk nekā 1000 ziloņu, aptuveni 22 000 strādnieku - gleznotāju, mākslinieku un akmeņkaļi, un būvēšanas process aizņēma 12 gadus). Skaisti jau un, protams, iespaidīgi - milzīga, balta marmora celtne, marmora grīdas, marmora sienas mozaīkas, marmora mežģīnes, skaisti dārzi, kas veidoti “zelta griezumā”, baseins, iespaidīgās blakus celtnes, ziloņkaula kapakmens kopā ar marmora greznojumiem un viss tik cēls, bet … emocijas, kopējā sajūta un atmosfēra mums nav laba ne šeit, ne pašā pilsētā! Varbūt iemesls ir leģendā, ko padzirdējām - ka tā laika amata meistariem, kas šo skaisto celtni ir veidojuši, cēluši, marmorā kaluši ornamentus un likuši to visu kopā - visiem tikušas nocirstas rokas, lai neviens neko tādu nevarētu atkārtoti uztaisīt citam imperatoram! Taisnība vai meli - nez! Lai vēsturnieki par to spriež, bet es dikti ceru, ka mīts! Apejam apkārt, visu kārtīgi izstaigājam, sataisām bildes un dodamies pusdienās uz kādu no roof top restūžiem ar skatu uz Taj Mahal! Uz māju dodamies ar līkumu caur vēsturisko pilsētas centru, kas mums dienasgaismā ļauj redzēt vēl skaudrākus dzīves apstākļus, nabadzību, šausmīga paskata suņus, īsās saitēs piesietas kazas, pieticīgās mājas, krāsainu tirgu, dažādus veikalus, rūpaliņas, kur katrs kaut ko cenšas un cīnās. Iznākam kādā māju pagalmā, kur bariņš bērnu spēlē badmintonu un es vienīgā atsaucot uz aicinājumu pievienoties un kopā uzspēlēt! Tad nu tas bija lielais dienas notikums gan man, gan mazajiem - katrs gribēja pārbaudīt un parādīt savas spējas un prasmes šajā sporta veidā un katram gribējās sacensties ar balto, garo ārzemnieci, kas nemaz tik labi nespēlē! Ak, tas bērnu prieks un sajūsma! Šo brīdi es ceru, nekad neaizmirsīšu! Viņiem nevajag daudz - tikai mazliet tavu uzmanību, rokasspiedienu, smaidu un īsu sarunu, apjautājoties kā iet, cik gadu un kāds vārds! Tik vien! 
Vakaru pavadām katrs savā gultā, savās domās par redzēto un katrs savos darbos! 
Vakariņas turpat hostelī jumta ēstuvītē. Saulei norietot, paliek sasodīti auksts. Vietējie puiši, labu gribot, siltumam iekurina grilu un atmosfērai uzliek mūziku, bet indīgie dūmi un skaļā, briesmīgā mūzika ir neizturama - ātri paēdam un pēc ledaini aukstas dušas dodamies pie miera!
 
!! Drēbju situācija - ir traki, ļoti traki! Viss smird, nav ko vilkt mugurā, nevar neko izmazgāt, jo mitrumā nekas nežūst, bet citu, maiņas drēbju, mums nav! Drēbes ir netīras, melnām piedurknēm un sviedrainām padusēm! Ar vienām un tām pašām drēbēm staigājam jau no Kochi! Siltās zeķes, ko velkam visu laiku smird dikti jiftīgi. Vienīgais ko mazgājam ir apenes, bet tās nākas mugurā vilkt mitras dēļ drēgnā laika! Skaisti! Bet… mēs nesūdzamies! No netīrības vēl neviens nav nomiris! Komforta zona palielinās! Ar draugiem un savstarpēji kļūstam vēl tuvāki un robežas tiek jauktas katru dienu pa vienam ķieģelim! :)

 
1.02. - Agra fort, baby Taj un taxis uz Vrindāvānu 
 
Labrīt! Tieši pl.: 5:00 no rīta pie mums istabā ieveļas kkāds čalis oranžā džemperī, iededz gaismu, kaut ko nomurmina un aiziet! Izslēdzam gaismu, nolamājamies un mēģinām atkal iemigt. Visi rīta plāni izjukuši, jo, loģiski, nevaram laicīgi piecelties. Gulēts slikti un no gultas līst ārā negribas, jo ir vājprātā auksts. Sapakojam somas, tās atstājam pie administrācijas un dodamies brokastīs uz to pašu vietu, kur vakar! Charlie ir ģēnijs tuktuku sarunāšanā (citreiz liekas, bāc, tā jau tas viss maksā tik maz un mēs vēl te kaulējamies pa centiem, un tam nabaga cilvēkam ir jāpiekrīt par tādu cenu, kādu nosaucam, jo citādāk mēs aiziesim pie cita! Ai.. visu ceļojuma laiku ir šīs divejādās sajūtas, jo burtiski esam no citas pasaules malas). 
Šodienas plānā ir apskatīt citus Agras apskates objektus, jo Taj Mahal nav vienīgā skaistā celtne šajā pilsētās. 
Kā pirmie ir rubīna sarkanie Agra Forts! Mūris un ēkas tā iekšpusē ir ļoti skaistas un iespaidīgas. Juris saka, ka šī vieta viņam liekas skaistāk nekā pats Taj Mahal! Arī šeit ir neskaitāmi marmora ornamenti, dārzi un mazliet arī neatjaunotās drupas ar vēstures elpu. Mūs uzrunā daudz gidu, kas gatavi stāstīt visus krāšņos vēstures faktus, taču kad atsakām, tad pār mums veļas pārmetumu un nedaudz dusmu vaļņi. Ekskursijas pienākumus šoreiz uzņemos vadīt es - nezinot pilnīgi neko, es izdomāju vēsturiskus notikumus un improvizēju ar dažādiem stāstiem par ballēm, orķestriem un vakariņu ēdienkarti bagātajiem imperatora draugiem! Piedošanu vēstures mīļiem - katram savs! 
Jurim gribas ēst un ja kādam vajag ēst, tad ir jāēd, bet kaut kā ne šoreiz! Ņemam taksi un aizbraucam līdz Baby Taj (ja jau esam šajā pusē), bet ieejas maksa ir mums par lielu un no attāluma Baby Taj izskatās pietiekami pietiekoši! :) Jurim vēl aizvien gribas ēst un nu jau arī mums pārējiem sāk gribēties, tāpēc atkal jau saucam taksi un braucam līdz Bob Marlei jumta ēstuvītei, kur saules apspīdēti ne tikai sasildām savas miesas, bet arī ļoti labi paēdam! Kamēr izņemam naudu no bankomāta, tikmēr Charlie ir sarunājis taksi līdz Vrindāvānai par ļoti, ļoti labu cenu! Wow! 
Ejam uz hosteli, paņemam savu iedzīvi un sēžamies taksī! 
Stunda izvēršas par trim un brauciens ir mazliet stresains, jo šoferīts brauc mazliet trakāk nekā man pieņemams, kā arī lielie sastrēgumi tikai pastiprina viņa steigu! Ir vēls.
Esam mazajā Vrindāvānā! Te jau atkal ir citādāk! 
Iečekojamies savās istabiņās, ir ļoti auksti, bet jauki, tīri un kārtīgi!
 
!! Vrindavan – The Land of Lord Krishna! Šī pilsēta ir cieši saistīta ar hinduistu mitoloģiju un vēsturi. Taču visbiežāk šī pilsēta tiek saistīta ar Krišnu - līdzjūtības, maiguma un mīlestības dievu.  Tiek uzskatīts, ka viņš šajā apgabalā pavadīja lielu daļu savas bērnības, kas mūsdienās Vrindavanu padara par svētceļojumu vietu daudziem ticīgajiem.
Šeit liekas, ka govju ir vairāk nekā cilvēku, jo tās ir visur un daudz. To pašu var teikt arī par negantajiem pērtiķiem. Un, kas interesanti - uz šo pilsētu pārvācas daudz atraitņi un atraitnes!

2.02. - Vrindāvāna un Krišna
 
Mostamies diezgan labi izgulējušies, savukārt, aizejot ciemos pie Cukuriņiem, secinām, ka viņiem nakts nav bijusi no vieglākajām! Charlijam nakts vidū ir sākusies pamatīga vemšana un caureja, sāp vēders, viss griežas, drebuļi un izskatās viņš vairāk nekā slikti! Mēģinām izdomāt, ar ko saindējies un kas par vainu, bet laikam jau vnk kaut kāds vīruss no dzīvniekiem vai laicīgi nenomazgātām rokām, jo pēdējās dienās mēs visi ēdām vienu un to pašu, vienās un tajās pašās vietās. 
Šodien mūs lutina saulīte! Uz iekšpagalma kopējās terases ir silts un saulains - perfekta vieta un laiks, lai tiktu galām ar smakojošajām drēbēm! Juris aiziet pēc pulvera un sākas lielā drēbju mazgāšana! Beidzot! Kad pirmā daļa ir izmazgāta un visas margas nokārtas ar parpalām - trijatā dodamies brokastīs! Līdz pirmajai, kaut cik mums akceptējamai un normālai ēstuvei ir jāiet vairāk nekā divi km! Šī pilsēta, jau atkal ir citādāka, jau atkal “real India” un redzētais jau atkal šokē. Ielas ļoti šauras, gar malām daudz dažāda vecuma ubagu, brīžiem uzbango kanalizācijas, veca sasmakuša miskastes spaiņa un netīrības smakas, visapkārt ir daudz neganti un ļoti agresīvi pērtiķi, izkāmējuši suņi un kucēni, cūkas, svētās govis, visapkārt liels, skaļš un neaprakstām haoss, nabadzība un izmisums, kas mijas ar pateicību un laipnību! Ir grūti! Paliek aizvien grūtāk pieņemt šo pasauli, kaut liekas, ka laikam ejot paliks vieglāk, bet nē - tieši otrādāk - ir par daudz, par grūtu, par smagu! Netaisnība, nevienlīdzība - tas ir par daudz manai pārāk empātiskajai sirsniņai! 
Uzēdam labu un garšīgu North Indian Thali, nopērkam vieglu ēdienu Charlijam un kātojam atpakaļ caur mazliet citu ceļu!
Lielākā daļa drēbju izžuvušas - laiks otrai netīrās veļas čupai - beržu, skaloju, mērcēju! Saulītē drēbes izžūst pāris minūtēs - cilāju un grozu kā pīrādziņus! Prieks! Atkal jau - cik maz vajag! 
Vakarpusē pierunāju savus, ar pļutku nenomocītos, ceļabiedrus (vislielākās pūles jāpieliek vīra pielaušanā) dodies kopā ar mani uz Krišna centru un templi, kur ar dziesmām un dejām tik liktas gulēt viņu svētās dievības! Kā pirmo apskatām vietējo templi, kur tiekam nosēdināti uz paklāja blakus onkuļiem, kas dikti aktīvi klausās sprediķī (sauksim to tā) un dzied līdzi lūgšanu dziesmām! 
Otrais apskates punkts ir lielais krišnaītu centrs! Pa ceļam man tiešā vārda nozīmē uzbrūk krievu (teicās no kkādas Sibīrijas or something) krišnaīts, kas grib iedāvāt grāmatu un uzspiest savu ticības pārliecību! Nepatīkami! 
Centrs ir ļoti skaists, pārdomāts un komercializēts, bet kopējā atmosfera šeit ir laba. Kā sekta, bet mīlīgi un neuzbāzīgi. Visur skaļi, jautri un priecīgu skan krišnaītu: Hare Krishna, Hare Krishna; Krishna Krishna Hare Hare. Hare Rāma, Hare Rāma; Rāma Rāma Hare Hare! Viss pārdomāts, izdomāts - suvenīri, ziedojumi, apavu nodošanas sistēma (jo ar apaviem ieeja aizliegta), gift shop, muzejs par godu slavenajam Krišnaītam, restorāns ar ļooooti garšīgu un lētu ēdienu, grāmatas, žurnāli un pat saldumu veikals, kur pamatīgi iztērējāmies! Katru dienu tiek vārīts bezmaksas ēdiens trūcīgajiem gluži tā pat kā Rīgā uz Barona ielas! Skaisti! Malači! Ļoti interesanta pieredze (un arī ar mūsu dalību, visas dievības godam tika noliktas gulēt)! 
Mājās tikšana mums izvēršas divos posmos, jo nolīgtais tuk-tuks izdomā, ka mēs esam apčakarējami dunduki un pusceļā pasaka, ka īsti nezina kur braukt, priekšā ceļš slēgts un lai maksājam vēl! Nekā nebija - samaksājam pusi no norunātā cipara (jo tikai pusi esam nobraukuši) un skaļu: “ok, ok, come back, I will drive you” saucienu pavadībā, turpinām ceļu kājām. 
Vakaru pavadām degustējot visus saldumus un daloties ar mūsuprāt seksīgākajiem aktieriem un aktrisēm! 
 
!! Tu esi īsts ceļotājs tikai tad, kad tavu zeķu aromāts sitas Tev pašam nāsīs - līdz tam Tu esi tikai tūrists!

3.02. - braucam uz Delhi
 
Šorīt mūs modina Charlie, vajagot mūsu spaini!  Cukuriņiem arī šī nakts bijusi briesmīga, jo pretīgais vēdera vīruss ir aizgājis līdz Ievai - caureja ar vemšanu un klāt tam visam sāpošais urīnpūslis ir elles mocības! Mans mazais, mīļais draugs traki mokās, bet īsti palīdzēt nekā nevar - sorbex, smecta, ibumetīns, lacto tabletes - viss pēc kārtas tiek sadots un gaidām, kad paliks labāk! 
Mēs izčekojamies, somas atstājam Cukuriņu istabā un trijatā dodamies brokastīs, atstājot Ievu veseļoties! Arī šodien nākas iet vairākus km līdz normālai ēstuvei otrā pilsētas galā. Dzirdot Cukuriņu piedzīvojumus jau otro nakti pēc kārtas, galīgi negribas riskēt ar kādu apšaubāmu vietu. Tikko kā izgājuši no mūsu šaurās ieliņas uz nedaudz platāku, Charlijam, burtiski sekundes laikā, viens no riebīgajiem mērkaķiem uzlec uz pleca, norauj brilles no acīm, uzlec atpakaļ uz jumta kores un sāk tās aktīvi grauzt! Mums šoks! Ko darīt? Viss notika tik ātri! Visi mūs brīdināja, ka labāk nevajag vilkt brilles, cepuri, telefonu drošāk turēt somā vai kabatā un sainīti pie rokas - cieši, cieši iespiestu padusē. Šeit dzīvojošie mērkaķi ir vājprātā gudri - tad kad viņi redz izdevību kaut ko nozagt, viņi zina, ka manta ir vērtīga un visticamāk īpašnieks to gribēs atpakaļ. Lai tiktu pie sava īpašuma, vajadzīgā lieta ir jāiemaina pret kaut ko ēdamu! Tā ir vienīgā iespēja! Tad nu apkārtējie ļoti ātri noreaģē un viens no vīriem tuvajā veikaliņā paķer mazo sulas paciņu un “piedāvā” to bartera darījumam. Mērkaķu tēviņš mazliet pakaulējas, nograuž brillēm uz deguna liekamo puļķi, saķer sulas paku un nomet brilles zemē! Stikli veseli, rāmis pamatīgi sabojāts, mums šoks un smiekli! Nabaga Charlie! Kā Ieva teica, viņam tā pat vajadzēja jaunas brilles, jo šīs ir kā nūģim! Acīmredzot mērkaķu tētiņš domāja tā pat!
Pabrokastojam diezgan (priekš Vrindāvānas) krutā restorānā un ejam atpakaļ uz māju izvedot Charlie pa Vrindāvānas zīmīgākajām vietām - lai arī viņam rodas nojausma par to, kā te ir! Pie upes redzam ārprātīgāko miskasti, šaubīgas laivas, kas piedāvā izbraucienu pa upi, netīrību, saulē guļošus mājlopus un turpat brezenta un vecu dēļu apsistus cilvēku mitekļus! 
Pavadām Charlie atpakaļ pie Ievas un paši nolemjam doties līdz upes fortiem. Atrodam klusu vietiņu, kur apsēsties, pasildīties saulītē un pavērot vietējo dzīvi. Mums pielīp kāds mazs skolas vecuma puika, kas piedāvā svētajā upē laižamās ziedu kastītes ar vīraku. Ir dienas vidus un bērnam ir jābūt skolā, bet šeit … 
Caur centru, caur šaurajām, saspiestajām ieliņām, kur ubagi, liekas ka spiežas virsū, kur izmisušas suņu mammas meklē ēdienu, jo jāražo pieniņš, kur bērni tev uz pieres grib uzspiest sarkano punktu vai dzelteno krišnaītu zīmi, kur smaidīgas indiešu sievietes grib vienkārši tikt pamanītas, kur vietējie straumēm plūst no tempļa uz templi, kur ticīgie veic savus rituālus, kur kāds vīrs pārdod saldumus, cits krelles, cits lakatus vai sari - mēs dodamies mājās! 
Viss ir tik ļoti tuvu un cieši!
Ieva jau jūtas daudz maz normāli. Sapakojamies un saucam taksi. Šodien mums jātiek vēl līdz galvaspilsētai!
Brauciens priekš manis bija, maigi sakot, nervus kutinošs, jo es vispār un nemaz neuzticējos šofera ātruma izvēlei uz lielākiem un mazākiem ceļiem, satiksme ir strauja, traka un haotiska, un apdzīšanas manevri vispār - negribu komentēt. Man tiešām likās, ka mēs nomirsim! Raudu! Ņemos! Visa ir par daudz!
Veiksmīgi atbraukuši līdz Delhi centram, iečekojamies katrs savā numuriņā, kas ir pārsteidzoši forši, salīdzinot ar rajonu, kur paliekam un man vajag ēst! Tuvējā ēstuvē uzkožam pakoras, paneer un tagad gan laiks mieram un atpūtai!
 
!! Atradu kādas blogeres rakstīto par Deli - “jaunas meitenes, kas guļ uz ielas ar jaundzimušajiem mazuļiem, invalīdi, kas dzīvo kartona kastēs, un novājējuši veci cilvēki visur.  Sirdi plosoši! Lielākā daļa pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju, aptuveni 33% iedzīvotāju, ir migranti. Deli viņus vilināja solījums par drošu darbu un labāku dzīvi, taču viņu sapņi tā arī nav piepildījušies”!

4.02. - Indija bez “pa abiem galiem vienlaicīgi” projām nelaiž
 
Nakts paiet ļoti labi - silti, klusi, matracis super, spilvens perfekts - kā mākonītī! Es tikko kā mostos, atveru acis pl.: 9:00 un pēkšņi saprotu, ka manam vēderam nepavisam nav labi! Super! Esmu nākamā! Vīruss ir sasniedzis mani! Kā zibens no skaidrām debesīm man sākas pamatīga caureja un vemšana - pa abiem galiem vienlaicīgi ar asām un trulām sāpēm vēderā! Grūti un mokoši! Juris paliek mājās ar mani, kaut paskats uz mani nav no skaistākajiem un neesmu lietojama vispār un nemaz! Visu dienu noguļu! Vakarpusē jau jūtos normāli un pat apetīte atgriežas! Man tiek siera “Dominos” pica un apelsīnu sula! Perfekti! Vēders burbuļo, bet liekas, ka man būs bijis vīrusa vieglākais variants un veiksmīgi, vienas dienas laikā, būšu tikusi galā!
Vai nākamais ir Juris?

5.02. - Delhi apskate bez Ances
Ziņo Juris: 
 
Šodien Ancei pašsajūta nav no labākajām - viņa paliek dzīvoties pa mājām kamēr es ar Cukuriņiem eju blandīties pa New Delhi tirgiem un ielām. 
Atkritumi, suņi, pārdevēji, rikšas, tuktuki, skaļi trokšņi un dažādi aromāti - tas viss notiek visu laiku un ik sekundi, tu ej un centies neapstulbt visā haosā, kurā liekas, ka tikai tu esi apjucis! Vietējiem tā ir tikai kārtējā ikdiena, kur jānopelna iztika un jāpabaro savas ģimenes. Šodien es jūtos no šī visa pamatīgi saguris un gribētos iet pa normālu gājēju trotuāru, kur nepastāv iespēja iekāpt kādā kakā vai mani kāds neuzbrauks virsū. Ielas ir tik noslogotas, ka veidojas cilvēku sastrēgumi, kur katrs sev mēģina izlauzt ceļu, lai iet savās ikdienas gaitās. 
Ar trešo mēģinājumu esam atraduši garšvielu tirgu, kurš diemžēl šodien nestrādā un varam vien apskatīt kā vietējie tur uz vietas dzīvo, mazgājas un žāvē drēbes. Uzlienam arī uz jumta, kur varam vērot šo haosu no augšas, kur visam pa vidu vēl mērkaķi pārlien no mājas uz māju un pa ielu mēģina izbraukt kaut kāds reliģisks gājiens. Pa ceļam uz Red Fort mums katrs pārdevējs cenšas kko nopārdod un katrs šoferītis piedāvā aizvest, tā arī ejam uz priekšu, sakot paldies, paldies! Lieki piebilst, ka pie Fortiem ir cilvēku jūra! Ātri uztaisām dažas bildes un ejam uz netālo mošeju, ar cerību atrast kafejnīcu, kur klusumā mierīgi padzert kafiju. Beidzot esam no kņadas prom un varam baudīt savus dzērienu ar skatu uz Jama Masjid mošeju. Man ar mošejām ir gana, tādēļ palieku pie ieejas gaidīt Cukuriņus, kamēr viņi izstaigājas. Pie mošejas izsaucam taksi, jo nevienam vairs negribas iet ar kājām pa šīm ielām un braucam uz viesnīcu. Vakarā visi ejam vakariņās un gulēt!
 
Ances komentārs: mostos ar galvassāpēm, visu dienu guļu un klausos podcastus, vēders jocīgs, vakarā izeju vakariņās uz Bistro55, mājās nesaprotama emocionāla bēdiņa! Varbūt par to, ka jābrauc prom?

 

6.02. - pirmdiena, pēdējā diena Indijā
 
Neticas, ka lielās Indijas krāsainais, piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un emocijām pilnais aplis būs noslēdzies! Šodien ir pēdējā diena Indijā, galvaspilsētā Delhi un es šeit esmu redzējusi tieši neko, ja neskaita piemājas rajonu 20m rādiusā! Bet godīgi sakot, nav kapacitātes, spēka un vēlmes - Indija ir par daudz! Par daudz haosa, skaļuma, cilvēku, nabadzības, netaisnības un tā visa mikslis ar krāšņo augstāko kastu bagātību! 
Brokastīs ejam uz Everest cafe, kur satiekam tikai Ievu, jo Cukuriņiem bijis liels kašķis! Kamēr Cukuriņi skaidrojas, izrunājas un salīgst mieru tikmēr mēs sarakstam pastkartītes un visi kopā dodamies meklēt pastu! Uz ielām baigais ņemtiņš katrā stūrī un katrā kaktā. Visur viss notiek, un tā ir tikai viena iela - emociju pilna amplitūda!
Cik zīmīgi, dodamies uz Starbuck - kafija pirmajā un pēdējā Indijas dienā! Esmu ļoti atradinājusies no kafijas - padzerot pāris mutītes nav valdāms mans enerģijas pieplūdums un pulss ir debesīs! 
Mazliet pačakarējamies ar īstā pasta atrašanu, jo mūsu noskatītajā neesot pastmarku! Kā tā var būt, ka pastā nav pastmarku? - tas laikam iespējams tikai Indijā! Dodamies uz General Post Office, kur visu sakārtojam un turam īkšķus par pastkartīšu veiksmīgu nogādi līdz adresātiem!
Vakariņās ejam uz Bistro 55, kur baudām pēdējo lēto indiešu maltīti - paneer tikka masala (kādam laikam pietiks), jeera rice, izraēlas salātus, kas atgādina LV vasaru, honey chilly potato, masala chai un vēl šo to! Iečekojamies lidojumiem atpakaļ uz Taizemi un dodamies dažas stundas pagulēt!

 
7.02. - lidojums atpakaļ uz Taizemi
 
Jau pl.: 4:11 no rīta un mēs visi esam enerģizēti, ar somām plecos, gaidām taxi un esam gatavi lidojumam! Indija šajā reizē ir piedzīvota! Ir jānomaina vide, jo šobrīd visa kā ir par daudz! Indijā noteikti atgriezīsimies, pēc kāda laika, kad šīs emocijas būs nosēdušās un jauna elpa ar jaunatklājēja garu atkal būs iemājojusi prātos un sirsniņās! 
Lidostas kontroles un dokumenti īzī pīzī, un jau pl.: 8:41 esam pacēlušies gaisā un ēdam savas brokastis - aplejamos roltonus, kaut kādu siermaizi ar olu un tēju! Ceļotāju burvība - roltons! Šis lidojums manām ausīm bija diezgan sāpīgs - stulbie puņķi spiediena rezultātā sagāja tur kur nevajag un nosēšanās Bangkokā bija diezgan nepatīkama, lai neteiktu mokoša! Nosēžamies un dodamies uz nākamajiem Gate, jo pēc 1,5h ir lidojums uz Chiang Mai pilsētu Taizemes ziemeļos! Pieejam pie lidostas attiešanas laika tablo un konstatējam, ka šāds lidojums neeksistē! Ko? Kāpēc? Juris pamana (tikai tagad), ka lidojuma biļetes ir no pavisam citas lidostas, kas atrodas krietnu gabalu no šīs. Ievai, pērkot biļetes, neviens nenočekoja, ka iekšējie pārlidojumi ir no otras, mazākās lidostas - Don Mueang! Tā nu visiem acis lielas, ko darām? Sūdi! Nav laika! Paspēsim? Ātri skrienam uz izeju un tur, kā speciāli mūs gaidījis, stāv brīvs taksis ar kuru viegli un ātri norunājam labu cenu! Tagad tikai turam īkšķus par to, lai nav sastrēgumu vai kaut kas negadās! Bet paldies Dievam, viss veiksmīgi, esam laikā un dodamies pa taisno uz lidmašīnu! Mazāk nekā 1h lidojums (arī šis bija mokoši manām ausīm un visiem deguna dobumiem) un esam Chiang Mai! Paņemam taksi un braucam uz naktsmājām - “Like Home” pie Nui - īsa auguma, smieklīga humora, ārkārtīgi mīļa un gādīga mājas saimniece, kas uzņem mūs kā savus krustbērnus. Šeit cenā ir iekļautas ne tikai brokastis, bet arī vakariņas un savu netīro veļu arī vari izmazgāt bez maksas! Ko? Kāpēc? Cena par vienu nakti …
Līdz bezmaksas vakariņām mēs nekādīgi nevaram nociesties, jo ēsti ir tikai brokastu roltoni (brīnums kā savā starpā nesakasījāmies, ņemot vērā, ka situācija bija nervus kutinoša). Ejam uz suši restūzi dzert pirmo lēto un garšīgo alu, kā arī ēst sušikus! Es dodos mājās atpūsties un savest kārtībā savu kaklu un degunu, savukārt Jurim āķis lūpā - vakars tiek pavadīts ne tikai ar Cukuriņiem, bet arī citiem hosteļa (homestay) iemītniekiem ar sarunām, smiekliem un aliņu līdz pat pusnaktij! Rīt kādam būs ļoti grūti! :)