Vipassana pieredze

Šīs 10 dienas mani viennozīmīgi ir mainījušas! Es ļoti priecājos un lepojos ar sevi, ka pieņēmu lēmumu doties šajā ceļojumā. Ceļojumā pie sevis! Un tik forša ir sajūta apzināties, ka pie pirmajām šaubām es, tautas valodā runājot, nenomīzu!

Ko es zinu par meditāciju? Praktiski neko! Mana līdzšinējā meditācijas prakses un zināšanu līmenis ir -3 un šobrīd, pēc 10 dienām  klusumā, mācoties fokusēt uzmanību uz elpošanu un sajūtām ķermenī, un novērojot to, kā arī pieņemot visu, kas notiek šeit un tagad, varu teikt, ka esmu pakāpusies uz +2,5 no vismaz 20 pakāpieniem!

Kas ir Vipassana? Tā ir senākā meditācijas tehnika, kas, manuprāt, ir super pieņemoša un loģiska! Galvenais stāsts ir par mūsu katra paša realitāti un tās pieņemšanu kāda tā patiesībā ir, nevis kādu mēs to vēlamies redzēt! Stāsts par katra paša dzīvi un realitāti ik dienu, ik stundu, ik sekundi! Viens no gudrajiem filozofiem ir teicis, ka vienā un tajā pašā upē divreiz nevar iekāpt. Un tas ir vēl viens būtisks valis uz kā pamatojas šī meditācijas tehnika - ik sekundi viss mainās mūsos un mums apkārt. Buda ir teicis, ka viņam ticēt un viņu pielūgt nav vajadzības - labāk ir kaut mazliet ņemt un pieredzēt pašiem! Bet kas tad īsti ir tas, kas jāpieredz? Un te nu katram ir sava atbilde, jo divu vienādu prātu, sajūtu, ķermeņu un realitātes nav! Galvenais - pieņemt! Pieņemt realitāti kāda tā ir nevis kādu mēs vēlamies, lai tā būtu! Un noturēt prātu un emocijas balansā - būt mierā un balansā! Man šī procesa laikā bija iespēja pieredzēt pilnīgu domu un prāta tīrību, un es pamatīgi sevī iemīlējos. Jā - gribas teikt - pieņēmu sevi un samīlējos tajā, ko ceturtajā dienā ieraudzīju spogulī. Uz mani skatījās brīnišķīga sieviete - kopā ar viņu ir viegli, mierīgi un ļoti interesanti!
Protams, viss jau nebija tik skaisti - bija arī dikti grūti, fiziski ļoti, ļoti sāpīgi, bija puņķi, asaras, bija garlaicīgi un besīgi! Bija pamatīga sarunāšana ar sevi! Bija briesmīgas fantāzijas, nesaprotami atmiņu uzplaiksnījumi, spilgti flashbacki un dažādu situāciju vēlreizēja izdzīvošana. Bija atklāsmes, kas dikti sāpēja un bija arī dusmas, bet vientulību, no kā es patiesībā baidījos visvairāk, brīnumainā kārtā nesajutu! Tā vietā es beidzot iemācījos ar sevi sarunāties! Man bija tik interesanti ar sevi! 
 
Galvenais noteikums - Noble Silence - pilnīgs klusums izslēdzot jebkāda veida komunikāciju ar citiem cilvēkiem vai “ārpasauli”. Vienīgā iespēja ir runāt “par lietu” ar savu skolotāju vienu reizi dienā uzdodot jautājumus par tehniku un pieredzēto procesā. Nekādu pierakstu, grāmatu vai mūzikas. Kas, protams, nozīmē, nekādu telefonu. Nekādas fiziskās aktivitātes un pieskārienus. Nekāda seksuālā darbošanās un cigaretes. Vienīgās aktivitātes - viegla pastaiga, savu trauku un netīro drēbju mazgāšana un tas pats noteiktos laikos. 
 
Dienas režīms:
Pl. 4:00 - noskan rīta zvans
Pl. 4:30 līdz 6:30 - meditācija (savā istabā vai meditācijas zālē)
Pl. 6:30 līdz 8:00 - brokastis un atpūta
Pl. 8:00 līdz 9:00 - kopējā meditācija 
Pl. 9:00 līdz 11:00 - meditācija savā istabā, cellē vai meditācijas zāle
Pl. 11:00 līdz 13:00 - pusdienas un atpūtas laiks
Pl. 13:00 līdz 14:30 - meditācija savā istabā, cellē vai meditācijas zāle
Pl. 14:30 līdz 15:30 - kopējā meditācija 
Pl. 15:30 līdz 17:00 - meditācija savā istabā, cellē vai meditācijas zāle
Pl. 17:00 līdz 18:00 - tējas pauze
Pl. 18:00 līdz 19:00 - kopējā meditācija
Pl. 19:00 līdz 20:15 - vakara lekcija (diskurss)
Pl. 20:15 līdz 21:00 - kopējā meditācija (un pēc tam iespēja uzdot savus jautājumus skolotājam)
Pl.: 21:30 - tiek izslēgta gaisma
 
Kopējais meditācijas laiks katru dienu ir 10h. Sanāca jau dažas reizītes mazliet pačītot ar saldu miedziņu meditācijas laikā, bet kā beigās izrādījās - es tomēr biju teicamniece! Parunājot ar citiem - es čītoju ļoooti maz! 
 
Sīkāk par to, kā tad man gāja:
 
Ar organizētu autobusu braucu līdz Dhamma centram un iepazinos ar Sašu no Ukrainas. Jauks, runātīgs un ļoti iekšā meditācijas lietās. Visu ceļu norunājām un mans stresa līmenis krietni samazinājās. 
Pirmais, kas jāizdara 0 dienā ir dokumentācija, “visa liekā” nodošana glabāšanā un iekārtošanās privātajos numuriņos, kas man par pārsteigumu bija ļoti skaists, tīrs, kārtīgs, gaišs un … privāts! Man pašai sava istaba! Ar savu dušu, podu un balkonu! Super! Gultas matracis gan ir švaks, bet jau pēc pirmās nakts pieradu un bija ļoti laba gulēšana! Paldies arī maniem sāpošajiem ceļgaliem, jo meditācijas zālē es tiku ne tikai pie perfektas vietas pašā aizmugurē un spilvena, bet arī krēsla, kas mazliet atviegloja ilgstošo sēdēšanu vienā pozā. 
Katram ir savs trauku komplekts, par ko visu nedēļu rūpēties un uzturēt tīru. Lēnu garu iekārtojos, izkrāmēju mantas un apradu ar situāciju, ka šīs tagad ir manas mājas turpmākās 10 dienas. 
Vakariņas. Katram ir sava noteikta atzīmēta vieta, kur sēdēt. Mana istaba bija B9 un šis numurs dzīvoja ar mani visu meditācijas laiku. 
Vakarā pēdējie noteikumi, instrukcijas un pirmā  kopīgā meditācija lielajā zālē. Arī tur katram ir sava nemainīga vieta. 
Pirmās trīs dienas - sēžu, mierīgi, dabīgi elpoju un novēroju savu elpu. Deguna zona, virslūpa. Domas par visu, izņemot elpu un nāsīm. Pētu apkārtni, skatos uz citiem, mēģinu sakoncentrēties un būt šeit un tagad. Nu - pagrūti! Jau otrajā dienā man uzradās draugi - Pablo, Felicita, Dora, brāļi Ilmāri un māsas žubītes! 
Dažiem zīmīgākajiem meditācijas biedriem sadevu iesaukas un izdomāju kāda varētu būt viņu dzīve ārpusē. Tuntalniece, “Blakus Babuks”, Ašā, Azbestene, Inžinieris, Hipijs, Jogiste, Skaistā Bize.
Katru vakaru gultā pirms gulētiešanas skaitīju uz pirkstiem, cik man jau dienas pagājušas un cik palikušas. Uzslavas sev par paveikto, ka esmu baigais malacis un iedrošinājums par atlikušo bija ļoti svētīgi! Šis taču bija mega fun piedzīvojums pie sevi!
Lūzuma brīžos piespiedu sevi atcerēties stipros iedvesmas vārdus no Jura un draugiem! Dažos brīžos tie bija ļoti, ļoti vajadzīgi! 
Atceros, ka ceturtajā dienā, kad pārgājām no deguna zona sākām apzināt un novērot sajūtas visā ķermenī, man bija kolosālākā divu stundu meditācija līdz šim! Amaizing pieredze aizlidot nedaudz kosmosā un sajust savu ķermeni tā pa īstam šeit un tagad! Pēc tam nākamajās dienās gan bija ļoti grūti atgriezties pieredzētajās sajūtās un līmenī - sāku dusmoties un sevi, ķermeni, pazuda pacietība kaut ko darīt, viss gāja grūti un nekas nesanāca. Bet tā jau tikai man likās - īstenībā es biju uz pareizā ceļa. Pēdējā dienā jau atkal viss bija labi un baudāmi! Lielais lūziens man bija piektā un septītā dienā. Standarta kritiskās 3 un 6 dienas kaut kā nebija mans stāsts, jo bija pārāk liels saviļņojums par notiekošo apkārt un manī.
Goenkas vakara diskursi (lekcijas) man bija kā dienas saldais ēdiens, ko gaidīju visas dienas garumā. Goenka man ļoti atgādina manu mīļo vectētiņu - sejas mīmika, kaut kādā mērā arī balss tonalitāte, jokošana, žesti - viņš man liekas dikti mīļš onkulis, kurā klausīties un klausīties! 
Mans pats lielākais ieguvums, neskaitot meditācijas prakses apgūšanu, pilnīgi tīra prāta piedzīvošanu un iemīlēšanos sevī, ir - es beidzot iemācījos ar sevi sarunāties! 
Gribot un negribot sanāca sev un savam ķermenis pievērst diezgan daudz uzmanības - man izveidojās rīta un vakara sejas rutīna, bieži taisīju manikīru un pedikīru, raustīju uzacis, berzu papēžus un aiz lielas garlaicības pat tīrīju nabu ! 
Arī pastaigas bija kaut kas interesants, jo pa ļoti nelielu izbruģētu aplīti katra dāma nodūrusi acis uz leju staigāja savā tempā, savās domās, izpildīja savus visdažādākos staipīšanās vingrinājumus gan sāpošajai mugurai, gan nospiestajām kājām. Arī es neatpaliku! Tā staipījusies es nebiju nekad! 
Vēl pastaigas laikā es “sakonektējos” ar lielu bambusu krūmi un līgojos vējā kopā ar viņu, un redzēju, kā putnu pāris krūmājā ierīko savu ligzdiņu! Tas bija ļoti skaisti! 
Jau otrajā dienā, kad deguns un maņas bija kārtīgi iedarbināti, visi apkārtējie stimuli noņemti (tas ir - telefons, dažādas “ārpasaules” skaņas un komunikācija), tad pēkšņi viss apkārt sāka tiiiik ļoti labi smaržot! Liekas, ka viss dabiskais nāk uz āru un iekšu vienlaicīgi, un acis ierauga ļoti skaistas detaļas, daba šķiet tik skaista un klātesoša - ziedi, koki, dažādi putni, skudras! Uz meditācijas beigām varēju ķermeniski sajust, ka ES esmu daba, daba IR manī un visa realitāte man apkārt ir VIENS veselums!
Sestajā dienā mums katram tika piešķirta meditācijas celle - maza, neliela telpa kā pieliekamais ar pieklusinātu gaismu, sēžamo spilvenu un ventilāciju! Dienas vidū mana celle bija pamatīgi sakarsusi, es izģērbos krūšturī un iedarbināju ventilāciju. Pavisam nemanot 1,5h laikā man piemetās ārkārtīgi kaitinošas iesnas - deguns kā ūdenskritums un apturēt tecēšanu nevarēja nekā. Saslimu! Labi, ka kopējā meditācijas zālē bija jāsēž maksās, jo tad dienas beigas un nākamo dienu varēju izdzīvot tikai ar degunā sabāztam salvetēm. 
Viena no dhamma server meitenēm man ierādīja deguna skalošanu ar fizioloģisko šķidrumu - jauna tehnika ir rokā un skalošana tiešām strādā! Tiku arī pie homeopātiskām tabletēm un arī tās bija lieliskas. Mūsdienu medicīna centrā nav atļauta - tikai dabīgas lietas! 
Nosēdēt nekustīgi tiešām bija ļoti, ļoti, ļoti grūti, ja ne neiespējami, taču tehnika tiešām strādā, ja (ne)daudz paciešas - sāpes tiešām kkaut kur pazūd! *Everything is changing, all the time everything ir changing!*
Dienā, kad pēc kopējās meditācijas visiem tika atļauts runāt man visa kā bija krietni, krietni par daudz! Pēc klusuma burvības viss apkārt čum un mudž, visi runā, pārrunā, aprunā - man vakarpusē dikti sāka sāpēt galva un pēdējās meditācijas bija neiespējamas dēļ sarunu flashbackiem un pārdomām! Es biju pilnīgi uz cita viļņa nekā pārējās ārzemnieces - Jūlija un Anemary no Vācijas, kanādiete Debra un Sintija no ASV! Nav jau arī visam jāpatīk un ar visiem jādraudzējas! Bet neskatoties uz to, pie galda kopā ar meitenēm es piedzīvoju ļoti spēcīgu “deja vu”! … Un ar vietējām taizemietēm tā īsti nemaz nesanāca parunāties!
Ziedojumu atstāju 5400 bātus, kas ir gandrīz 150€. Un kas bija jauki - pēc tam katram atnesa oficiālu čeku par noziedoto naudiņu! 
Centrā ir izveidota neliels veikals, kur ir iespēja iegādāties visu nepieciešamo sākot ar sēžamajiem spilveniem, grāmatām, audio ierakstiem un pat t-krekliem! 
Vēl pēdējā būtiskā lieta - ēšana! Ēdiens visas dienas bija ārkārtīgi garšīgs! Vnk bomba! Biju domājusi, ka dzīvošu badā, bet es biju pat mazliet pārēdusies no visa tā, kas pieejams! 
 
Šī pieredze ir unikāla, neaizmirstama un neatņemams piedzīvojums! Tādu prāta stāvokli ir grūti, ja ne neiespējami dabūt ikdienā vnk meditējot stundu vai divas dienā. Arī tagad sēžot autobusā un šo rakstot - ausīs mūzika, blakus cilvēki runājas, čaukstinās, ārā pa logu visu laiku mainās ainava, ēkas, plakāti, gaismas, autobuss kustas un es līdz ar viņu! 
Mieru, pacietību, neatlaidību!
 
Ne velti puisim no Japānas šī bija jau 27 reize!