Filipīnas (otrā nedēļa) - Cebu: Moalboal, Oslob

13.03. - emociju un sajūtu kokteilis

Ziņo Juris: 

 

Šodien no rīta pamostos ārkārtīgi dusmīgs, mūsu logi ir uz ielas pusi un tie nav nekādi logi tie ir kā žalūzijas no stikla ar skaņas izolāciju - nulle. Pa nakti pamodos kādas divdesmit reizes no mocīšiem, gaiļiem, cilvēkiem, kas gāja garām. Liekas, ka mana galva ir nevis uz spilvena, bet uz ielas asfalta, gar kuru pāris cm attālumā brauc mašīnas un skaļi izpūtēji. Dusmīgs un saguris, ceļos un abi ejam uz bankomātu izņemt naudu. Kad nevienā no bankomātiem neizdodas izņemt cash ar Revolut karti, sāk pārņemt vēl lielāks besis un sagurumam klāt nāk izsalkums - tas nav labs salikums cilvēkam blakus, lai arī cik viņš ir mīļš! Ancei jau arī uzsitas dusmiņa, jo viņai vakar priekšnojauta teica, ka vajag laicīgi izņemtu naudiņu, lai no rīta mostoties uzreiz var iet bročās. Viss beigās atrisinās, jo mums līdzi ir daudz kartes un vienu no viņām pieņem un mēs tiekam pie kāposta. 

Brokastīs spageti ar tunci un tas uzreiz ejam uz pludmali, kur atrodam vietu pusēnā m un es aizeju izlūkos! Kā nereti tas ūdenī notiek, man pazūd laika izjūta un peldoties ar bruņurupuci, sardīnēm, medūzām un citām miljons dažādām zivīm ir pagājusi vairāk kā 1,5h un kad es izeju ārā Ance uz manis ir ļoooooti dusmīgs, jo likās, ka man jau ir kaput, kāda laiva pārbraukusi vai sardīne ielīdusi biksēs! Pēc nomierināšanās un situācijas pārrunāšanas arī viņa iet baudīt jūru. Pirmo reizi bija kādas četras minūtes, jo bailes no medūzām, kuras dažreiz arī iedzeļ tā sāpīgāk. Otro reizi jau nedaudz ilgāk, bet neomulīgi no stāvās sienas, kur nevar redzēt dibenu un sadomājoties var patiešām palikt bail. Tad trešajā reizē aizpeld uz kādām 15 minūtēm baudīt sardīnes, taču vietējās laivas neļauj baudīt ilgāk. Vietējiem laivas īpašniekiem nez kāpēc liekas, ka cilvēki jāizlaiž tieši virs sardīnēm un kur jau ir ap 10-15 citi snorkelētāji un nirēji. Par idiotiem nevienu negribas saukt, taču šoreiz pēc kuģu “kapteiņu” manevriem nav citu iespēju - pilnīgi idioti, apdraud visu nesaprotamu iemeslu dēļ! 

Pēc peldes uzēdam lētas nūdeles un zivtiņu, es gulēt kamēr Ance uz manikīru, jo arī jūrā ir jābūt skaistai! Pēc manikīra viņai vēl prasa tipu, pirmo reiz kaut kas tāds, bet nu ja tik nekaunīgi prasa, tad atstāj arī, kas izrādās nebija pietiekams, ko varēja nolasīt pēc sejas izteiksmes!

Pēc diendusiņas mums izdodas samainīt uz istabiņu, kura ir tālāk no ceļa un ar kārtīgu logu - cerams, ka šonakt varēs kārtīgi izgulēties. Vakariņās ejam uz jūras velšu restorānu sevi palutināt pēc negulētās nakts un pārdzīvojumiem pie ūdens - jūras ķemmītes un makaroni ar trifelēm, super garšīgi un tieši laikā! Pēc vakariņām, staigājot pa ielām un meklējot saldo, uzejam vīriņu, kurš tirgo dažāda veida rotaslietas. Dienas noslēgumā Ance tiek pie melno pērļu rokassprādzītes pa 10€. Man ļoti patīk, viņai arī! Abi priecīgi pirms miedziņa atrodam viņai garšīgu mango kārtojumu un man aliņu! 

 

14.03. - white beach un pasēdēšana ar latviešiem

Ziņo Juris: 

 

Kad Ance ir izsapņojusi visus sapņus un beidzot pamodusies, ejam brokastīs. Pa ceļam negaidīti satiekam trīs latviešus un sarunājam vakarā randiņu ar kādu dzērienu. Brokastīs mums ir vraps un kebabas - ir ok, bet nav labākais pasaulē (un lētākais). Izīrējam mocīti uz trīs dienām par 400 pesos dienā, kas ir 6,55€ un braucam uz White beach, kur iekārtojamies zem palmas un es eju snorkelēt. Ūdens pasaule tiešām ir skaista un krāsaina - koraļi, bruņurupucis, ar kuru peldu dažas minūtes un neskaitāmas zivis dažādās krāsās. Ancei ir uzradies jauns labākais cilvēka draugs, kuram ļoti patīk baudīt, ka viņu kārtīgi samīļo. Pēc pludmales dodamies uz maķīti uzēst burgerus, Ancei atkal suši no lielveikala. Aizbraucam uz netālo un nelielo zivju mārketu - pārsvarā tiek tirgotas neliela izmēra zivis un ļoti mazi tuncīši, bet ir arī kāda barakuda un nelieli grūperi. Sagaidām saulrietu tur pat uz mola ar vietējiem bērniem, kuri pēc skolas tur pavada savu laiku, iebraucam 7eleven pēc vakara dzērieniem un uzkodiņām, atstājam mocīti pie mājām un ejam satikies ar latviešiem. Ar latviešiem Filipīnās! Kaut kā pēkšņi attopos, ka man pazudusi īpašā ceļojuma cepuri un liekas, ka tā ir atstāta mocīšu īres vietiņā, bet nekā - tur nav! Mans bēdīgs! Ļoti bēdīgs! Ejam līdz brokastu vietai, ar domu, ja nu, un tiešām ir - liela laime un prieks atgriezies! Pasaku paldies un apsolu nākt ciemos uz brokastīm vai pusdienām! 

Satiekam sešu latviešu ceļojumu grupiņu ar Robertu Poliņu priekšgalā - pasēžam līdz pusnaktij, iepazīstamies un jauki pavadām vakaru! 

 

15.03. - snorkelis

Ziņo Juris: 

 

Ilgais rīts pa gultu un mošanās tikai ap divpadsmitiem. Ejam brokastīs uz grieķu vietiņu, kur vakar biju atstājis savu cepuri, taču šodien viss ir kaut kāds negaršīgs. Esam gatavi dienai un ap pl.: 13:00 braucam uz tirdzniecības centru, lai Ancei nopirktu suši, jo brokastis bija liels fuuii un vēderi ir pustukši. Kaut kur bezsakarā braukājam pa mazām ieliņām līdz aizbraucam pie kkādas pludmales, kur izdomājam apēst suši. Satiekam trīs vietējās meitenes, kuras uzcienājam, taču laikam viņām ne pārāk garšoju, jo klusiņām tos atstāja uz ceļa pamales par ko bija priecīgi vietējie sunčāriki. Braucam uz ūdenskritumu, bet pie pamales viss ir mels un zibeņo, kad sajūtam pirmās lietus lāses metam ripā un braucam atpakaļ uz savu pilsētu. Pa ceļam kartē Ance ierauga vienu super mazu pludmali līdz kurai arī aizbraucam. Pie tās mūs uzrunā Charlies, kam šodien ir dzimšanas diena, apsveicam svētkos un parunājamies. Izrādās viņš lielāko dzīves daļu ir nodzīvojis Zviedrijā un tagad ar ģimeni jau septīto gadu ir atgriezies mājās. Strādā dāņu firmā un dzīvo nost cepuri kuldams vienā no pasaules skaistākajā vietām. Izdomājam, ka mums vajag tajā pludmalē pasnorkelēt, jo ūdens ir perfekti dzidrs, viļņu praktiski nav un cilvēku, kas kaitinātu nav vispār. Aizbraucam uz mājām paņemt snorkeļus un esam atpakaļ savam peldienam. Nosnorkelējušies es izlienu ārā, kamēr Ance paliek ūdenī un ne velti - viņa satiek lielu un skaistu bruņurupuci, ar kuru nopeld kopā kādas 20 min skatoties kā tas dzīvojas pa ūdeni un mielojas ar veģetārām jūraszāļu vakariņām. Pēc peldes padalāmies ar iespaidiem apēdot ļoti garšīgo dzelteno arbūzu, noskatāmies saulrietu un braucam uz mājām dušā! Vakariņas mums ir super garšīgā veģetārā vietā ar garšīgāko jūrasvelšu pastu ever!

 

16.03. - mocīša diena un caurā riepa

 

Pa nakti man nomira telefons. Atkal aizguļamies! Brokastīs omlete un latte! Braucam mocīša piedzīvojumā uz Kawasan ūdenskritumu, kas ir must see un visi, kam nav slinkums vienā laidā piedāvā kanjonieringu. Es negribu nekādu kanjonieringu - gribu vienkārši paskatīties uz šo ūdenskritumu (kas ir skaistākais un iespaidīgākais) un braukt tālāk, jo visi grib noplēst septiņas ādas un vēl mazliet. Domājām būsim gudri, brauksim un tur pie ieejas vienkārši samaksāsim savus kaut kādus 1,5€ par ieeju un laimīgi visu redzēsim! Huļi b*e - jāmaksā pilnā samaksa, jo vienīgā iespēja kā redzēt ūdenskritumu ir konjonierings! Mēs principa pēc nemaz netaisāmies padoties šiem stulbajiem noteikumiem un iestājamies pozā (kaut tā pat visu dienu domājām varbūt tomēr iet, redzēt, piedzīvot vienu no must do Cebu, jo esam taču šeit un tā.. bet kaut kā tā pat viss likās ļoti aizdomīgi). Cenā - 1000 pesos no personas, kas ir 16,37€ ir dikti par dārgu - man lēkšana no klintīm baigi neinteresē, kā arī tas, ka braucot pa ceļu visi brūk virsū, piedāvā un uzbāžas, rada ļoti lielu pretreakciju! Ja tas ir jājamzirdziņš un visi, kas te atbrauc to dara, tad tur būs mega daudz cilvēku un iespējams nav nemaz tik skaisti! Kas izrādās ir pilnīga taisnība! Nav vērts! 

Braucam uz citu ūdenskritumu, kur ejot cauri nekurienei, pa šauru taciņu augstu kalnā, gar māju pagalmiem, govīm, kazām stāvās grāvmalēs un ainaviskiem skatiem uz tālo jūru - esam vienīgie pie skaista un nenovērtēta ūdenskrituma. Skaisti! 

Tālāk, nākamais plānotais apskates punkts mums ir augstākā virsotne Cebu salā - Osmena peak. Man piemetas kaut kāds vajātājs un tizlums, nevaru saorientēties kartē un sākam riņķot turpu šurpu, līdz nolemjam braukt pa maršrutu, kas līdz virsotnei rāda 30km. Ceļš nav no labākajiem - serpentīns augšā un lejā, ko papildina ceļa remonts ar smiltīm, bedrēm, akmeņiem un lietus izskalotiem grāvjiem. Benzīns iet uz beigām, jo pa dienu ir nobraukti jau kādi 70km un saprotam, ka virsotne mums nespīd. Uzēdam skudru apsēstas bulciņas un lēnām ripojam leja. 

Man uznāk vēlme uzbraukt augšā pa vienu ceļu paskatīties vai tomēr netiekam redzēt to nelaimīgo Kawasan ūdenskritumu bez maksas. Un… braucam augšā kalnā, atkal jau pa ceļa remontu un pēc kāda 1,5km mūsu mazajam perdelim paliek mīksta riepa! Smieklīgi jau, bet situācija nav no foršākajām! Ripojam lejā, Juris uz moča, es ar abām ķiverēm pie rokas skrienot ar kājām! Vienā brīdī mans princis salūzušajā zirgā pazūd aiz līkumu līkumiem. Noeju lejā līdz galvenajam ceļam un mana vīra nav. Sākas mazliet panika, jo nesaprotu uz kuru pusi jāiet, pa labi vai pa kreisi. Ārā elles karstums. Saule, putekļi. Jūtos apjukusi, pamesta, sāk parādīties dusmas, liels stress un izmisums. Nauda pie manis, interneta nav. Vīra nav un es neesmu gatava solo ceļojumam! Nesaprotu ko darīt! Mēģinu sevi nomierināt! Paeju pa labi, tad pa kreisi, man sāk piesieties kāds tricikla vadītājs un gatavs mani kaut kur vest. Angļu valodu pēkšņi  neviens no satiktajiem cilvēkiem nesaprot un virzienu līdz tuvākajam moto servisam parādīt neviens nejēdz. Dabūju internetu, rakstu, atbildes nav. Besis! Stress! Prātā sāk nākt ne visai labas domas, jo laiks iet uz priekšu un nekādu situācijas atrisinājumu es neredzu. Tad iedomājos, ka jāiet atpakaļ augšā kalnā un jāprasa cilvēkiem vai nav redzējuši manu vīru un vai nezina uz kuru pusi man būtu jāiet viņam pretī pa lielo ceļu. Hops, viens čuvaks saka, ka zina gan, pa labi esot aizbraucis un varot mani pavest līdz viņam. Sēžos viņam aizmugurē un braucam. Liekas, ka pagājušas ir 3,5h, taču realitātē tās bija kādas 30min izmisuma un dusmu. Satieku savu vīru - brauc pretim lielām acīm, jo nojauš, ka ir sūdi - sieva dusmīga! Un ir arī! Izdusmojos, izraudos, izrunājam situāciju, lai tas vairāk nekad neatkārtotos un jābrauc nomierināt nervi ar maķīša burgeriem! Nav variku! Bēdiņa jāārstē, jo mani taču pameta likteņa varā! 

Moalboal pludmalē noskatāmies skaistu saulrietu, nedaudz atpūšamies un vakariņās ejam uz Hungry monkey! Garšīgiii! 

 

Jura komentārs par mocīti: 

 

Lēni ripoju no kalna ar pustukšu riepu, kura paliek tikai tukšāka. Kalna lejā satieku čali, kuram apjautājos, kur varu uzpumpēt vai sataisīt riepu, viņš saka, ka pāris kilometrus tajā virzienā viss būs. Domāju, ko lai dara, riepa paliek tikai tukšāka, Ance vēl kāds laiks jāiet kājām un lai mums abiem nav jāiet kājām izdomāju, ka braukšu. Ance neko nezin, es braucu ļoti lēnām, jo mocīša aizmugure sāk staigāt. Pēc nobraukta trešā kilometra saprotu, ka viss ir slikti, nezinu cik tālu vēl jābrauc, savukārt atpakaļ aizbraukt nevaru un ceru, ka Ance noejot lejā sapratīs, ka es aizbraucu taisīt riepu un gaidīs mani uz stūra. Pēc vēl pāris km atrodu to vietu, kur man uzreiz saka, ka sataisīs un pēc 10 min varēšu braukt, bet Āzijā laiks ir relatīvs un beigās tās bija kādas 30 minūtes. Pasaku džekiem, ka man nav naudas, jo maks ir pie sievas un saku: “no stress soon i will be back”. Viņiem cits nekas neatliek un es braucu ātri pakaļ Ancei, kuru satieku jau uz cita mocīša braucot atpakaļ uz pilsētu. Viņa ir ļoooti dusmīga, jo es nepadevu nekādu ziņu un viņa nezināja kur esmu un vai viss ir ok ar mani. Gribēju kā labāk, bet taisnība mums abiem! Mūžu dzīvo, mūžu mācies - vajadzēja tikai pateikt, lai gaida mani uz krustojuma, bet sanāca kā sanāca 🤷🏼‍♂️.

 

17.03. - nirstam ar sardīnēm un latviešu ballīte

Ziņo Juris: 

 

Mums šeit galīgi neiet ar brokastīm. Pēc lēna rīta un dārgām brokastīm, ejam meklēt daivinga iespējas. Pirmajā vietiņā mums pasaka, ka jāiet refreshing kurss, kuru mēs negribam darīt, jo liekas, ka visu vēl labi atceramies un pati vietiņa mūs neuzrunā. Otrais dive shops ir īstais - mēs jūtamies labi, pretī atsaucīgs čalis un nevajag iet refreshing kursu, tikai sarunājam, ka atnāksim agrāk, lai paši saliktu visu ekipējumu. Samaksājam 1500 pesos par personu, kas ir 51€ uz abiem un uz pl.: 13:30 mums jābūt gataviem. Ejam mājās, abi esam satraukti un mega priecīgi par iespēju atkal ienirt! Ancei stresa deva ir tik liela, ka jāiet uz wc apdomāt situācija un atcerēties visas niršanas nianses! Noteiktā laikā esam kā štiki klāt un iepazīstamies ar mūsu daiving masteru - Marku. Visu ekipējumu paši saliekam un sagatavojam. Šoreiz ejam nirt no krasta, kas atkal ir jauna pieredze un izaicinājums uzvilt pleznas ūdenī. Viss ir labi un baudām zemūdens pasauli. Pirmās minūtes ir satraukuma pilnas, bet pēc tam jūtamies ļoti labi un pārliecinoši. Redzam daudz skaistas lion fish un citas zivteles, izpeldam caur sardīņu baru, pētām taifūnā izdzīvojušos koraļus un redzam pat kaut kādu elektrisku gliemezi nemaz par nemo zivtelēm nerunājot! Niršana ir gar sienu, kas ir līdz 40-50 m dziļumā - mēs vienubrīd ienirstam līdz 28 m, tā vismaz bija manā mērītājā. Kolosāla pieredze un fantastiska pasaule! Paēdam picu un ejam uz mājām atpūsties pirms vakara pasēdēšanas ar jaunajiem latviešu draugiem. 

Satiekamies visi uz vakariņām Hungry monkey restorānā, kur spēlējam spēles un sarunājamies par ceļojumiem un dzīvi. Vakaru turpinām pie viņiem viesnīcā ar vietējo rumu, kurš maksā nepilnus divus eiro. Kad rums ir tukšs un mums vēl negribas šķirties, tad mazliet mazākā sastāvā, bet vakaru noslēdzam Chill bārā ar kokteiļiem un vēl sarunām (mājās esam pēc pl.: 4:00). Upss! 

18.03. - paģiras un brauciens uz Oslob

Ziņo Juris: 

 

Mostamies nedaudz samocīti. Pēc vakardienas  ballītes ir grūti! Saliekam somas un izčekojamies. Atstājam nesamo viesnīcā un ejam brokastīs, uzēst omleti un paspēlēties ar mīļiem, maziem bīglu kucēniem, kas mums uzlabo garastāvokli. Bet dienu mums uzlabo vēl vairāk pirmais raksts Delfos, kur dalāmies ar savu pieredzi kā lētāk iegādāties aviobiļetes! (https://www.delfi.lv/turismagids/jaunumi/celotaju-pieredze-kad-un-ka-iegadaties-letakas-aviobiletes.d?id=55345396 )Yeeey! Esam pieminēti rakstā un mūsu ieteikumi pilnos citātos un rindkopās. 

Ejam pakaļ somām un braucam par 150 pesos uz Jollybee, kur apēdam hotdogu un gaidām autobusu. Braucam ilgi un samaksājam 193 pesos, tad pārsēžamies citā autobusa un braucam vēl kādu stundu par 25 pesos no cilvēka. Īsi pirms saulrieta esam atbraukuši un iečekojamies. Esam ārkārtīgi izsalkuši, saguruši un mokamies ar galvassāpēm. Šī bija grūta pārbrauciena diena. Ēdiena vietiņā mēs izvēlamies ne tos labākos ēdienus, apēdam un ejam atpūsties. 

 

19.03. - Oslob

Ziņo Juris: 

 

Nakts bija ļoti grūta! Filipīnās logiem priekšā nav stikli, ka aiztur skaņu, bet gan kaut kādas stikla žalūzijas, kuras skaņu neaiztur vispār un mūsu viesnīca ir netālu no galvenā ceļa. Es tik pat labi varēju gulēt ārā uz tā ceļa, visu dzirdēju un arī matracis, kas ir 5cm biezs paralons mūsu muguras nelutināja! Izlienam salauzti un vēl nav elektrības, kas nozīmē, ka nav arī ūdens un svaigs gaiss numuriņā! Neko darīt, izīrējam no dāmas mocīti par 600 pesos, kas ir apkrāpšana gaišā dienas laikā, bet izvēles mums nav, uz pilsētu iet ir tālu un nav teikts, ka tur kaut kas būs! Mūsu mocīts ir mazākais kāds līdz šim ir bijis, Ancei nav kur kājas normāli nolikt. Kā saka Ance: “ir taburete un šis ir kartupeļu mizojamais krēsls”. Atrodam brokastu vietiņu “Waldresos”, kur tiekam pie super garšīgiem veģetāriem burgerīšies. Izstaigājam tur pat esošo vietējo tirgu! Letes pilnas ar daudz dažādām kaltētām zivīm un apskatām kā izskatās īstas tabakas lapas - mums pat nodemonstrē kā viņas tiek tītas un kā jāpīpē! Aizbraucam apskatīt vaļhaizivs vietu  un saprotam, ka rīt jāizbrauc ap pl.: 5 no rīta. Aizbraucam līdz ostai noskaidrot kā un cikos tiekam prom no salas. Kad viss noskaidrots un uzzināts, braucam baudīt ūdenskritumu. Atstājam mocīti parkingā un ejam pa stāvu kalnu lejā, kur pa ceļam augšānākot satiekam opīšu kompāniju no Malaizijas, bet tie nav nekādi parastie opīši - viņiem ir 70 līdz 82 gadi, viņi visi ir dzīvespriecīgi un lielas, ka viņiem vēl visa dzīve tikai sākas. Ar vienu no kungiem uzsākam garāku sarunu un kā izrādās viņš ir pabijis jau 142 valstīs un neizskatās, ka kaut kam atnestu ar roku un plānotu sēdēt savā mājā dzert aliņu! Cepuri nost viņu priekšā - ļoti iedvesmojoši! 

Ūdenskrituma apkārtne ir skaisti iekopta, par ko ir vērts samaksāt 100 pesos, kas ir 1,64€. Nopeldos ļoti atspirdzinošā ūdenī un braucam atpakaļ uz jau iemīļoto vietu pusdienās un mājās atpūsties. Pašā vakarā aizbraucam nopirkt naksniņas un rītdienai līdzi bročiņas.